Dzintris Kolāts atklāti par visu: kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni
Lai arī saruna ir viegla un nepiespiesta, ir sajūta, ka tās laikā mēs rokam aku. Ieskatoties dziļāk, var redzēt slēptas traumas. Dzintris Kolāts, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors, runā atklāti – par saviem kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni, no kura atteicās. Kā zemslānis ir daudz prieka – par to, kādas labas atkarības viņu notur pie dzīves tagad.
– Skatoties tavas Facebook aktivitātes – ap tevi pārgājienos bars meiteņu spieto.
– Un?
– Forši, beidzot dabū uzmanību.
– Domāju, tas nav galvenais. Svarīgāka ir pati iešanas burvība. Sievietes vispār ir aktīvākas. Šķiet, vīriešu laiks bija, kad vectēvs vēl dzīvoja. Jutu, ka viņš ir tas, kurš nosaka lietas. Tagad bieži vien to dara sievietes. Otra galējība – liekas dīvaini, ka sievietei nedrīkst padot roku, jo tas esot pazemojoši.
– Tas ir izrunāts.
– Ir bijuši gadījumi, ka meitenes rauj roku ārā. Bet tas ir izrunāts, protams, tā dara mazākums, kas pārstāv radikālu feminismu. Bet tie mazākumi parasti ir ļoti skaļi, lai pievērstu sev uzmanību. Varbūt ir, kā saki, jūtu sev pievērstu uzmanību...
– Pastiprinātu?
– Jā, bet ne tik bieži, kā no malas varētu šķist.
– Dzīvo viens?
– Drīzāk jā.
– Pavisam nevari aiziet no mediju vides, tev ir savs Kuivižu TV.
– Tagad nav. Bija skatītāji, cilvēkus interesēja, bet sakrita vairāki faktori, kāpēc nobremzējās. Elīnas vīrs Andris Tihomirovs arī ir uz jokiem, medijiem. Izdomāja, ka tā varētu ko pelnīt. Sākām taisīt sarunas ar populāriem cilvēkiem visiem saprotamā valodā, bet neaizejot otrā galējībā kā Kivičs – bļeģ un joptvai. Beigās kovids mūs izžmiedza, Elīna negribēja, uz filmēšanu jābrauc no Rīgas, ir degvielas izmaksas. Mums taču nekā nebija, nulle. Viņiem mazs bērns, un Elīna vīram uzlika veto (smejas). Nāca ziema, ārā filmēt nevar. Mēģinājām vākt ziedojumus, bet ar tiem neizvilkt. Esmu aizņemts ar maizes darbiem, un Kolāta Kuivižu televīzija ir beigusies.
– Tevi neaicina balotēties?
– Šad tad aicina, bet esmu pateicis, ka neiešu nevienā partijā. Mēģinu sevī noturēt ideālus. Esmu bijis vienā partijā – trīs reizes vari minēt, kurā. Tā bija visdižākā, skaistākā, varenākā visā bijušajā PSRS. Tāpēc uzskatu, ka man nav morālu tiesību būt citās.
– Kāds tu ideālists…
– Jā. Tas ir stāsts par ordeni – teicu, ka nevēlos to saņemt, jo nejūtos tiesīgs.
– Tu atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa?
– Nezinu, vai juridiski tā var teikt, tas nenotika skaļi. Teicu, ka negribu. Ne darba, ne privātā ziņā nejūtos ordeņa cienīgs. Tas nav pārāk plaši stāstīts…
– Kādi tev plāni šodienai?
– Vesela kaudze. Lietus ir bijis, zāle jāpļauj, kamēr mitra, dzīvžogs jānogriež, jānotrimmerē dobītēm malas. Tad jāraksta vēstule uz Āfriku – organizatoriski jautājumi. Mēģināsim vienu braucienu atdzīvināt, kas kovida dēļ divas reizes ir pārlikts. Uz Ugandu (rāda kartē) – tā dzeltenā, maziņā, blakus Kenijai. Jāsaskaņo, kur dzīvosim, ko katru dienu darīsim, vai pusdienas būs. Vēl kādam projektam šodien vajadzētu pievērsties. Tā kā Reņģēdāju festivāls nevar notikt, man radās ideja par reņģēdāju pavārgrāmatu. Kad iebraucāt, nepabeidzu vēstuli karikatūristam. Vēl ar kaimiņu izdomājām, ka Kuivižu zīmi vajadzētu uzpucēt.
– Brīnišķīga diena.
– Nu, jārada platforma, kas pašam patīk, tad forši.
