Dzintris Kolāts atklāti par visu: kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni
Lai arī saruna ir viegla un nepiespiesta, ir sajūta, ka tās laikā mēs rokam aku. Ieskatoties dziļāk, var redzēt slēptas traumas. Dzintris Kolāts, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors, runā atklāti – par saviem kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni, no kura atteicās. Kā zemslānis ir daudz prieka – par to, kādas labas atkarības viņu notur pie dzīves tagad.
– Tavu uzvārdu nes meitas, pazīstamas sabiedrībā. Tu lepojies?
– Grūti noformulēt to sajūtu. Vienmēr piebilstu, ka mums ar bijušo sievu ir trīs bērni – vēl brālītis, mammas raksturā, kluss un ļoti spītīgs, bet arī izdarīgs.
– Māsu ēnā?
– Publicitātes ziņā jā, bet bērni labi sadzīvo. Arī ar mani. Pat brīnos, jo likās, ka neesmu labākais tēvs, daudz esmu darījis pāri, neesmu bijis mājās. Es gan biju no tiem, kurš dzēra ārpusē, ļoti reti mājās. Nevarēju izturēt, ka citi cilvēki ir tuvu. Kad bija kodiens, vienu brīdi īrēju dzīvoklīšus Rīgā un dzīvojos viens pats.
– Pat skaidrā nevarēji izturēt, ka cilvēki ir blakus, lai gan viņus mīlēji?
– Jā. Pretruna šausmīga. Kad biju normāls, bija ļoti jauki – gājām pārgājienos, spēlējām spēles, pat gāju uz vecāku sapulcēm. Man iekšēji visu laiku bija bailes no divām lietām – ka mums nebūs kontakta, jo neesmu to pelnījis, un vai mana atkarība neaizies tālāk… Šķiet, ka nē. Brīnumainā kārtā arī sargeņģeļi sapulcē vienojās, ka mūsu attiecības varēs palikt ļoti labas. Vai ir lepnums? Kaut kāda patīkama sajūta jau ir.
– Meitas ir aktīvas, tavu jaudu var just, kā viņas runā uz sabiedrību.
– Iespējams. Elīna ir sevišķi spilgta ar savu spēju izrunāties visādi, Sarmītei ir baigās darbaspējas, ar nervu sistēmu viss kārtībā. Kad Šķēle sāka darbu 1996. gadā, Tautas partija bija ietekmīgs spēks. Sarmīte veidoja jaunatnes organizāciju. Kad viss sāka iet postā, viņa ieraudzīja partijas īsto seju. Protams, bija pārmetumi, viņu par hitlerjūgendu saukāja. Vajag daudz nervu, lai tiktu tam pāri. Man ir arī trīs mazdēli, izskatās, ka tūlīt būs mazmeita. Pa vasarām viņi te dzīvojas. Festivāls Positivus parasti notika dēla dzimšanas dienas laikā.
– Tad tev sētā bija festivāls?
– Trīs dienas viss dunēja. Pilns ar draugiem, teltīm...
– Un ļoti daudz alus pudeļu?
– Arī. Vienu brīdi biju košanas stadijā. No sākuma ne, bet beigās sāku dzert līdzi.
– Kā vecs hipijs pie jaunajiem?
– Jā, visādi joki bija…. Saprotu, ka meitām, no vienas puses, ir uz dabu vērsts skatiens, no otras, uz publiskām profesijām, žurnālistiku. Viņām tas interesē, patīk. Sarmīte ar mazdēlu ilgu laiku pavada pie jūras, arī Elīna. Jaunākais, dēla bērns Teodoriņš, ir pavisam maziņš, daži mēnesīši tikai. Esmu no dzīves saņēmis vairāk nekā devis, tā man šķiet. Paaudžu kontakti ir ļoti būtiski. Ģimenēs bieži vien nesarunājas. Tā es savam tētim ilgi nepiedevu, ka viņš nav ar mani. Viņš dzīvoja Tukuma pusē, it kā pats bija meklējis kontaktu ar mani, vēl maziņš biju. Viņš bija uz jokiem, spēlēja akordeonu. Atceros, reiz ieradās, dzīvē kaut kas bija sagājis greizi, bet jokojās, smējās. Man patika jokainais onkulītis, domāju – kāpēc viņš te nevar dzīvot? Mamma teica, ka nevarēs. Vēlāk pārdzīvoju, ka viņa nav. Pat gribēju mainīt uzvārdu uz vectēva – Krūmiņš. Tuvs cilvēks ieteica aizbraukt līdz viņa kapam. Tā arī izdarīju, un iestājās izlīgums.
