Dzintris Kolāts atklāti par visu: kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni
Lai arī saruna ir viegla un nepiespiesta, ir sajūta, ka tās laikā mēs rokam aku. Ieskatoties dziļāk, var redzēt slēptas traumas. Dzintris Kolāts, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors, runā atklāti – par saviem kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni, no kura atteicās. Kā zemslānis ir daudz prieka – par to, kādas labas atkarības viņu notur pie dzīves tagad.
– Tevī ir jauda, karjerisms, ambīcijas?
– Ne man spriest. Ir kādas domas par to…
– Ir laiks atskatīties…
– Rakstu grāmatiņu par to. Un baigi grūti izvērtēt. Droši vien kaut kas tāds manī ir – uz priekšu iešana, aktivitātes. Dažreiz tas slēpjas freidismā, pusaudža traumās. Skolā kādā piektajā sestajā klasē biju diezgan patukls, un tad jau pārējie apceļ.
– Vai arī jākļūst par baigo džeku.
– Jā. Kad astotajā un devītajā klasē sākās runas par panākumiem pie meitenēm, bija džeki, kas skaļi plātījās. Vēlāk izrādījās, ka lielākā daļa stāstu ir pilnīgs fufelis. Bet es svēti ticēju, un likās – ārprāts, ko tik viņi darījuši, pat seksi bijuši, skuķus mainījuši, bet es lāgā bučojies nebiju... Es sāpīgi pārdzīvoju – tātad esmu fiziski švaks un nezin kāds. Domāju, reizēm dažs arī sakņūp, bet mani tas mudināja pierādīt, ka es varu. Astoto klasi pabeidzu ar pieciniekiem, trenējos futbolā.
Modē bija motovelosipēdi, tos visādi tjūnēja, krāsoja, tad nesās pa mežu. Bija uzskats – puikam jānodarbojas ar tehniku vai sportu, nevis jāskaita dzejoļi. Man riebās skaitīt, bet bija skaļa balss un izteiksme, tāpēc mani vienmēr izmantoja. Es sakoncentrējos gribēšanā sevi pierādīt, un vēlāk tas kļuva par normu. Visu laiku galvā bija ideju bāze, kas vidusskolā bieži vien izpaudās nedarbos. Bet tā mani dzen uz priekšu. Vēlāk kļuvu par ģenerālo direktoru radio, ilgus gadus – tas atstāj iespaidu. Kāds tuvs cilvēks, ar kuru draudzība jau beigusies, bet foršas atmiņas ir palikušas, teica, ka direktors manī visu laiku sēž. Tādā ziņā, ka esmu diezgan egocentrisks.
– Pārraugi laukumu?
– Jā. Un nodaru pāri citiem – vai nu pārāk komandējot, vai uzspiežot. To ir teikuši vairāki. Man ir īpašības, kas komandu saliedē, bet tik augstā amatā atbildīgs esi viens. Tas rada vientulības izjūtu. Kopš tā laika jūtu, ka man patīk vienatnē darboties, neesmu kolektīva cilvēks.
– Joprojām?
– Jā. Tagad mans statuss ir pašnodarbinātais, strādāju ar projektiem. Arī pedagogs laikam manī ir, jo palīdzu organizācijām, kas darbojas ar problēmpusaudžiem. Es viņiem šeit organizēju kaut ko līdzīgu nometnēm – pārgājienus, darbiņus, jūrā braukšanu, tamlīdzīgas lietas. Palīdzu arī bērniem ar vieglu atpalicību. Viņi arī ir cilvēki, jāprot integrēt dzīvē, daudzi labi amatnieki.
Rediģēju arī stāstus, nupat pabeidzu vienu – par roņiem. Problēma, ka tie izēd zvejniekiem tīklus, bet ir aizsargājami. Dilemma, ko darīt. Apkopoju idejas: kompensāciju maksāšana par postījumiem, roņu drošie tīkli – tie ir dārgi un neefektīvi, roņu šaušana – limitēta ierobežošana… Liels projekts. Darbojos tā, ka esmu pats sev priekšnieks. Tas labi, nav jāsēž Zoom sapulcēs. Ir pāris telefona zvanu vai īsas tikšanās par lietu. Zinu savu uzdevumu un to daru. Sliktais ir risks, jo projektu var arī nebūt.
– Esi godīgs pensionārs vai vēl ne?
– Neesmu pensionārs. Tā izskatās? Man bieži to prasa.
– Piedod!
– Laikam jau tāds skats. Dzimšanas gads man ir 1959., vēl trīs gadi līdz pilnajai pensijai. Tie pensijas gadi arvien palec uz priekšu.
