Intervijas
2021. gada 26. jūnijs, 05:32

Dzintris Kolāts atklāti par visu: kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni

Sandra Landorfa

Jauns.lv

Lai arī saruna ir viegla un nepiespiesta, ir sajūta, ka tās laikā mēs rokam aku. Ieskatoties dziļāk, var redzēt slēptas traumas. Dzintris Kolāts, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors, runā atklāti – par saviem kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni, no kura atteicās. Kā zemslānis ir daudz prieka – par to, kādas labas atkarības viņu notur pie dzīves tagad.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

– Tevi vilka Rīga?

– Nezinu, kādēļ, bet zvejniecības darīšanas ne pārāk interesēja. Pēc astotās klases sapratu, ka mani interesē daba, ģeogrāfija. Mana gadagājuma puišiem bija jāiet krievu armijā. Ja kaut cik galva bija uz pleciem, tad augstskolā. Gribēju kļūt par ģeologu – padomju laikā baigā romantika, zeltu un dārgakmeņus mežos meklēt. Praksē ieraudzīju otru amata pusi, tā vairs nelikās tik skaista.

– Ģeogrāfu mafiju apzināti atstāji aiz muguras?

– Daļēji. Gadus septiņus strādāju par učuku. Pasniedzu 2. medicīnas skolā, interesanti, ka arī viņiem bija ģeogrāfija. Man padevās visu veidu runāšana, lika pasniegt priekšmetu par partijas dokumentiem, ar meitenēm runāju par visu ko. Tad vairākus gadus strādāju 3. astoņgadīgajā pagarinātās dienas skolas skolā Tallinas un Barona ielas stūrī, tagad tā ir 24. vidusskola.

– Zinu, ka gribēji uz aktieriem iet.

– Aktieris tolaik bija baigi prestižs... Bija uzņemšana Tautas kinoaktieru studijā, drausmīgi daudz jaunu cilvēku. Žurnālā Liesma bija rakstīts, ka daudz meiteņu ierodoties un viņu vienīgā vērtība esot dažādu krāsu minikleitas, vairāk neko viņas nejēdzot. Ar draugu izdomājām, ka iesim tās kleitas skatīties. Aizbraucām – tā tiešām bija. Pa roku galam biju kaut ko iemācījies. Toreiz biju Kandavā, internātskolā.

– Tik tālu no Kuivižiem...

– Pusaudža vecumā sarežģījās attiecības ar mammu. Skolā biju diezgan nedisciplinēts. Jau toreiz sākās dzeršana, un šķita – citur būs labāk.

– Biji uzkāpis Kuivižiem uz varžacīm?

– Nezinu, kurš kuram, bet man tā gribējās. Tas māca patstāvību. Par Tautas kinoaktieru studiju – aizbraucām uz Jaunatnes teātri Lāčplēša ielā, daudz meiteņu, čaļu maz.

– Saprati, ka spīd iestāties?

– Kaut kā, jā. Diezgan pavirši noskaitīju dzejoli par karu, ko literatūras skolotāja bija iedzinusi galvā. Prozā nostāstīju Džeralda Darela stāstu par dzīvniekiem, tiku otrajā kārtā. Žūrija bija prominenta – Artmane, Liniņš, Ferda, visas zvaigznes. Kā viņi tos skuķus nesa cauri… Tagad, kad runā par diskrimināciju, tas būtu ārprāts. Viņām topā bija Krilova fabula, kas sākās ar vārdiem “Reiz runcis, pienu padzēries, bij’ saulē saldi iesnaudies”, to skaitīja katra otrā. Tāpat Ziedoņa dzejoli Bez mīlestības nedzīvojiet. Kad žūrija dzirdēja, ka jau atkal kāda sāk to pašu, teica – jā, jā, nedzīvojiet bez mīlestības, tas viss ir sūds!... Daudzas meitenes raudādamas gāja ārā.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

– Tad viņiem tavs kara dzejolis bija kā svaiga gaisa malks.

– Kaut kas tur bija, bet teica, ka tomēr uz aktieriem man nespīd.

– Pamatoja, kāpēc?

– Nezinu, grūti teikt, bet tā ir – kas es par aktieri… Tāds bija viņu verdikts, iedeva režisores Antonijas Apeles telefonu, viņa ilgus gadus dresēja radio kolēģu, arī manas un vēlāk manu meitu runas prasmes. Ēterā laida tik pēc vairākiem gadiem. Kad kāda diktore ilgstoši slimoja, atbrīvojās pusštata vieta, un es sāku strādāt.

– No zaldāta izaugi par ģenerāli.

– Tā var teikt.

Nākamā lapa: Nolemj atmest latvisko pieticību un pārsauc mājas par Diždzintariem