Astoņu bērnu tētis Dainis: "Gribam izdarīt kaut ko labu!"

Dainis stāsta par viņu ceļu līdz audžuģimenei: "Mēs daudz laika veltījām saviem bērniem, uzmanīgi par viņiem rūpējāmies, domājām par viņiem un daudz ko darījām viņu labā. Viņi auga lielāki, un mēs izdomājām, ka varētu pieņemt audžubērnu. Mums bija pazīstami cilvēki, kas ir audžuģimenes. Viņi mums izstāstīja, kā ir paņemt svešus bērnus savā ģimenē. Gribējām arī kaut ko labu izdarīt. Mēs piekritām. No sākuma paņēmām vienu bērnu, bet tad viņš aizgāja. Mūsu ģimenei gājuši cauri vairāki audžubērni. Pēc tam skatījāmies, ka mūsu iespējas atļauj paņemt vēl kādu bērnu. Tā mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad mūsu ģimenē tagad ir astoņi bērni."

Sākumā ir svešs bērns

Pirmais audžubērns viņu ģimenē nonāca pirms aptuveni trim gadiem un, neskatoties uz dažādām grūtībām, kopumā pieredze bija pozitīva. "Pie tā ir jāpierod. Sākumā viņš ir svešs bērns, kas audzis svešā vidē un nav audzināts. Parasti bērni, kas pie mums nonāk, ir no ģimenes, kur maz ir par viņiem rūpējušies."

Pirmā audžubērna īstie vecāki bija viņu atstājuši mājās vienu uz ilgu laiku, viņš neprata runāt un darīt daudzas citas lietas, kaut arī bija 2 gadus vecs. Viņam bija gingivīts un tāpēc, mazgājot zobus, asinis un siekalas šķīda pa gaisu. Kad viņu paņēma no mammas, viņš nonāca krīzes centrā, kur sāka šūpoties, sitoties ar galvu pa dīvānu. Tas puisēnu nomierināja.

Volku ģimenē puiku atradināja no šūpošanās, iemācīja iet uz podiņa, runāt un palīdzēja apgūt citas vecumam atbilstošas prasmes. "Kad viņam bija sāpīgi, viņš sauca palīgā nevis mammu, bet gan suni," Dainis stāsta.

Pēc tam atgriežas savā bioloģiskajā ģimenē

Viņš arī paskaidro, ka audžuģimene bērnu neadoptē, bet gan audzina noteiktu laiku, kamēr viņa bioloģiskie vecāki nespēj par viņu parūpēties. Šis laiks var būt gadu, divus vai pat līdz bērna pilngadības sasniegšanai. Pirmais Volku ģimenes audžubērns pie viņiem nodzīvoja aptuveni gadu: "Viņa mamma pati kādreiz bija nokļuvusi bērnu namā." Sieviete vēlāk interesējās par dēlu un mainīja savu dzīvi, tādējādi atgūstot tiesības par viņu rūpēties.

Vīrietis atzīst, ka no vienas puses viņiem ir žēl šķirties no audžubērna, bet svarīgi apzināties, ka bērnu nedod atpakaļ vecākiem, ja viņi nav izmainījušies. "Mammai ir jāpierāda, ka viņa ir izmainījusies, piemēram, jāapmeklē psihologs un narkologs. Speciālisti izvērtē, vai mamma ir kaut ko darījusi, lai mainītos. Pēc tam mammai un viņas darbībām seko līdzi. Nav tā, ka bērns vienkārši tiek atdots atpakaļ."

Pat slikta mamma bērnam ir laba mamma

"Jebkurā gadījumā bērnam mamma ir vislabākā, neatkarīgi no tā, kā viņa izturas. Viņš mīl savu mammu vairāk par visiem. Ja mamma grib būt kopā ar bērnu un bērns arī to grib, mēs iestājamies par to, lai bērnu atgrieztu mammai."

Patlaban Volku ģimene nav plānojusi bērnus adoptēt, taču Dainis neizslēdz, ka nākotnē tas varētu notikt. "Mēs negribējām adoptēt bērnus. Mums pašiem ir trīs savi bērni. Protams, iespējams, ja sieva ļoti pieradīs pie kāda bērna un nevarēs bez viņa, tad varbūt varētu arī adoptēt. Bet jebkurā gadījumā arī audžuģimene ir palīdzēšana bērniem, kuri palikuši bez vecākiem."

Dainis arī skaidro - ja bērns nenonāk audžuģimenē, viņu ievieto bērnunamā, kur darbinieku dežūras regulāri mainās un bērnam ir grūtāk pierast pie aprūpētājiem, nostabilizēties un gūt tik vajadzīgo drošības sajūtu. Tāpat viņam trūkst priekšstata par ģimeni, tajā valdošajām attiecībām un konfliktu risināšanas iespējām. "Ja viņš to visu neredz no bērnības, viņš izaug liels un nesaprot, ko nozīmē ģimene." Tāpēc visā pasaulē ir prakse bērnus pēc iespējas ievietot ģimeniskā vidē.

Audžubērni cīnās par vecāku uzmanību

Daiņa un Alīnas lēmums atvērt savu ģimeni audžubērniem bija apzināts un izsvērts, bet viņu pašu bērniem šī situācija nebija tik vienkārša. Kad vecāki jautāja, vai bērni grib ģimenes papildinājumu, viņi, protams, atbildēja apstiprinoši. "Bet, kad audžubērni atnāca un negāja prom pusgadu, bērniem sākās stress." Viņi novērojuši, ka visgrūtākā sadzīvošana ir tad, ja bērni ir līdzīgā vecumā.

"Mūsu bērni ir izauguši un saņēmuši mīlestību, neko nedarot. Bet audžubērni cīnās par vecāku uzmanību, viņi dara visu, viņi uzvedas kā no ielas nākuši. Piemēram, mūsu bērns sagaidīs, kamēr iedod maizi, bet audžubērns to izraus ārā no rokām. Viņš var pastumt malā mūsu bērnus, jo mūsējie tik intensīvi necīnās par pieaugušā uzmanību. Bet audžubērns izmanto visādus ieročus, lai piesaistītu uzmanību sev un atstumtu nost pārējos, vienalga - savējos vai svešos. Līdz ar to mūsu bērni nav gatavi tādiem mežonīgiem noteikumiem. Tā vietā, lai mācītos šo uzvedības tipu, viņi noslēdzas un pārdzīvo to visu sevī. Tajā brīdī ir vajadzīgs būt kopā ar bērniem un veltīt viņiem vairāk uzmanības."

Volki novērojuši, ka mierīgākas attiecības bērnu starpā ir tad, ja audžubērni ir mazi. Tad pašu bērni labprāt iesaistās viņu aprūpē. "Mūsu gadījumā ir tā: jo mazāki audžubērni, jo mūsējie bērni var vairāk palīdzēt, mazāk ir greizsirdīgi un līdz ar to situācija ir prognozējamāka." Savukārt, ja bērni ir līdzīgā vecumā, viņi draudzējas, bet vienlaikus arī sacenšas.

"Jebkurā gadījumā, pieņemot svešus bērnus, rodas izmaiņas mūsu ģimenes ekosistēmā. Bet mēs augam un iemācāmies reaģēt uz visām problēmām, un arī bērni paliek stiprāki un daudz ko iemācās."

Prieks, ka izdodas iemācīt piecgadniekam runāt

Dainis arī skaidro, ka kļūt par audžuvecākiem var gandrīz katrs pieaugušais. Pirms tam gan jānoklausās kursi, kuros stāsta par iespējamām problēmām, un jāsaprot, vai tiešām to grib un vai tas būs pa spēkam. Pirms bērna pieņemšanas ģimenē, vecākiem ir iespēja ar viņu iepazīties, aprunāties un uzzināt plašāku informāciju par viņu, tostarp par veselības sarežģījumiem.

Pirms kļūt par audžuvecākiem, vajadzētu padomāt, kā šīs izmaiņas uztvers pārējie ģimenes locekļi, īpaši pašu bērni; kādas būs iespējas paņemt brīvdienas darbā. Ja pierasts daudz ceļot, labāk ņemt lielāku bērnu, bet, ja patīk dzīvoties pa mājām, var pieņemt arī mazulīti.

Kopumā būtu jārēķinās, ka audžubērni parasti nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, tāpēc liels darbs būs jāiegulda viņu uzvedības un veselības stāvokļa uzlabošanā. Dažkārt viņi var kliegt un uzvesties neizturami, Dainis saka un piebilst, ka viņu ģimenē nācies tikt galā ar kašķi un citām veselības kaitēm, kā arī daudz strādāt pie bērnu runas attīstības. Piemēram, piecgadīgais bērns sākumā nemācēja runāt, bet šogad gadu mijā salavecītim jau lepni un priecīgi paziņoja, ka tagad to prot. Citam cilvēkam tas var nešķist nekas īpašs, bet bērnam, kurš iepriekš ilgu laiku neprata runāt, tas ir liels sasniegums.

Ja viņš būtu palicis ģimenē, tad, visticamāk, nemācētu runāt arī tagad, jo tur bija nelabvēlīgi apstākļi. Piemēram, bērni dzēruši "sulu", kas gatavota no ūdens un guaša krāsām. "Vispār tur bija briesmīgi."

Kopā pārdzīvoja bērna sirds operāciju

Ģimene kopā pārdzīvojusi arī kāda audžubērna sirds operāciju. Mazulītei bija tikai deviņi mēneši, kad viņu izņēma no bioloģiskās ģimenes. Ārsti bija atzinuši, ka bērnam steidzīgi vajadzīga sirds operācija bet diemžēl sākumā tas nebija iespējams, jo viņa savos deviņos mēnešus nesvēra pat 5 kg, kas ir zemākā pieļaujamā robeža, pie kuras operē. Mammas dzeršanas dēļ viņai bija ne tikai nepietiekams svars, bet arī netika dotas zāles, lai sagatavotos operācijai. Turklāt viņai bija arī ilgstošas iesnas.

Audžuvecākiem, pieņemot šo bērnu, pat bija bažas, ka vārgais bērniņš var nomirt un viņiem būs nepatikšanas. "Ja mēs paņemam tik vārgu bērnu, mēs nezinām, kas ar viņu var notikt. Mēs viņu barojām, ārstējām no iesnām, sasniedzām svaru 5,1 kg, jo 5 kg vajadzēja, lai taisītu operāciju. Vēl vajadzēja, lai nebūtu iesnu."

Diemžēl ārsti operācijā konstatēja, ka bērniņa sirsniņā ir nevis viens caurums, bet gan divi. Operācija ilga aptuveni 8 stundas. "Mēs paņēmām bērnu, kurš bija invalīds, bet viņš pēc operācijas atlaba piecās dienās, atvedām viņu uz mājām, tajā brīdī vēl pieslēdzās viņa mamma, braukājot uz slimnīcu un pieskatot. Tagad bērns ir pilnīgi vesels, skraida, aug." 

Attālinātās mācības - intensīvs vecāku darbs

Dainis atzīst, ka Covid-19 pandēmijas laikā, kad ir attālinātās mācības, vecākiem nākas daudz palīdzēt skolas darbos, piemēram, mazākajiem jāpieslēdzas tiešsaistes nodarbībām. "Būtībā tagad iznāk, ka es esmu tāds kā privātais pasniedzējs bērniem. Kā no rīta mēs sākam darboties, tā līdz aptuveni diviem mēs intensīvi strādājam ar viņiem." Turklāt dažās pēcpusdienās meitai vēl jāpalīdz mūzikas skolā.

Vēl liels darbs jāvelta, lai palīdzētu pirmklasniekam mācīties latviski, jo pirms tam viņš mācījās krievu skolā. Iepriekš viņš jau bija gājis pirmajā klasē, bet latviski nezināja nevienu burtu. "Viņam jāsēž klāt, jātulko, jāmāca. Dažreiz viņam kaut ko negribas darīt." Bet, dzirdot apkārt latviešu valodu, puika ir progresējis un tagad jau diezgan labi var sazināties.

To nedara naudas dēļ!

Kad runājam par finansiālo pusi ģimenei ar tik daudz bērniem, Dainis atklāj, ka sieva nestrādā un arī viņa darbā pandēmijas dēļ ir samazināts apjoms. Savukārt audžubērnus atbalsta valsts. Tiesa, Voklu ģimenē audžubērnu ienākšana nav saistīta ar iespēju saņemt šo atbalstu.

Viņš norāda, ka jau iepriekš ģimenes dzīvesveidā nebija dārgu ceļojumu, tāpēc audžubērni viņu dzīvē neienesa lielas izmaiņas. Labi, ka viņiem ir privātmāja, jo tad katram bērnam ir iespēja noslēpties un pabūt vienatnē.

Viņš uzsver: jo vairāk bērnu jo lielākas izmaksas. Piemēram, lai kuplā ģimene kaut kur aizbrauktu, viņiem ir iegādāts busiņš. Lai arī transports ir pieejams, nav daudz vietu, uz kurieni viņi tik lielā skaitā varētu doties. "Nav tādu viesnīcu, kur mūs varētu izmitināt. Tikko mēs pasakām cilvēku skaitu, visi uzreiz atsaka."

Daudz skepses un neuzticības

Dainis neslēpj, ka cilvēkiem ir ļoti dažāda attieksme pret viņiem kā audžuģimeni. "Vieni cilvēki domā, ka mēs sliktu darām. Daudziem cilvēkiem nav priekšstata, ko mēs labu darām un kas ir audžuģimene. Ir izveidojies viedoklis, ka audžuģimene pelna naudu ar bērniem. Cits viedoklis ir, ka audžuģimene pieradina bērnus pie sevis un pēc tam viņiem ir ļoti grūti aiziet. Trešais viedoklis ir, ka tie bērniņi ir tik slikti un viņi ir tādi nabadziņi, ka par viņiem ir jārūpējas vairāk nekā par savējiem. Daļa domā: ja par audžubērniem nerūpējas vairāk nekā par savējiem, tad vecāki ir nežēlīgi un cietsirdīgi. Vienmēr atradīsies kādi, kam kaut kas nepatiks."

Dainis turpina: "Sākumā es domāju, ka kaut ko labu daru, bet tagad es eju un bez maz vai atvainojos, ka mēs esam audžuģimene, un mēģinu izskaidrot, ar ko mēs nodarbojamies. Cilvēkiem ir skepse un neuzticība." Volki novērojuši, ka tāda attieksme esot lielākai daļai cilvēku. "Mazākumā ir tie, kas saprot, ka tas ir labi. Lielākoties audžuģimeni saprot tie, kas to dara un redz, kā mainās bērni. To saprot arī inteliģenti cilvēki." Viņus audžuģimenes ceļā stiprina ticība un citas pazīstamas audžuģimenes.

Bērni ļoti gaida, lai īstie vecāki piezvana

Dainis stāsta, ka audžubērni ļoti gaida īsto vecāku telefona zvanus un ļoti pārdzīvo, ja viņi nepiezvana vai neatbild uz bērnu zvaniem. Parasti vecāki nekontaktējas ar bērniem ne jau tāpēc, ka negribētu to vai nemīlētu savas atvases, bet gan tāpēc, ka viņiem ir ļoti smagas atkarības problēmas. "Parasti mammas mīl savus bērnus, bet alkohola atkarība ir tik liela, ka viņas nespēj tikt ar to galā."

Vecāku nezvanīšanu un neinteresēšanos ļoti pārdzīvo gan mazie bērniņi, gan lielākie. Dažkārt bērni mēdz pat katru dienu jautāt, vai var piezvanīt mammai. Ja tētis un mamma neatbild, bērni pārdzīvo un reizēm pat apraudas. Ļoti smagi ir gadījumi, ka mamma sestdien apsola, ka svētdien atbrauks ciemos, bet svētdien neatbrauc un pat neatbild uz telefona zvaniem...

Sāpīgi, ka vecāki bērniem melo, kāpēc nav piezvanījuši un atbraukuši ciemos. Varbūt bērns sākumā notic vecāku meliem, bet pieaugušie uzreiz saprot, ka tā nav patiesība.

Mamma ir laba, ja vien viņa nedzertu

Lielākoties audžubērnu īstās mammas ir ļoti labas, ja vien viņas nedzertu. "Ja viņa nedzer, viņa ir īsta mamma. Bet viņai ir tāda alkohola atkarība, ka viņa nevar ar to tikt galā." Lai kādi būtu bērna bioloģiskie vecāki un viņu atkarības, audžuvecāki cenšas par viņiem runāt ar cieņu. "Mēs sakām, ka vecāki ir slimi, ka viņiem vajag ārstēties. Viņi neceļ klausuli, jo droši vien slimo. Tad bērns domā, kā vecāki var slimot un kas tā par slimību, kaut arī viņš saprot, kas noticis. Mēs sakām, ka mamma viņam ir vislabākā, ka viņam ir ļoti jauka mamma, bet viņai ir slimība, pret kuru viņa nevar neko izdarīt. Tā ir taisnība: mamma viņiem ir ļoti laba un jauka. Parasti audžubērnu īstās mammas ir ļoti labas, bet atkarība ir tā, kas cilvēku no laba pārtaisa par sliktu."

Sāpīga šķiršanās, kad bērnam jāatgriežas bioloģiskajā ģimenē

Bērni parasti ļoti pieķeras saviem pagaidu audžuvecākiem un šķiršanās brīdis ir sāpīgs abām pusēm. "Ar to ir diezgan traki - jo ilgāks laiks pavadīts kopā, jo vairāk pieķeras. Pēc tam bērniem ir grūtāk aiziet prom no audžuģimenes." Ģimenes pirmais audžubērns bija tik ļoti pieķēries aprūpētājiem, ka pēc tam, atgriežoties savā bioloģiskajā ģimenē, sauca audžuģimenes locekļus, tāpēc bērna īstā mamma nolēma vairs nekontaktēties ar audžuvecākiem. Lai gan bērnam ir sāpīgi atcerēties par audžuģimeni, vislabāk ir tad, ja viņam izdodas veiksmīgi pierast pie savas īstās ģimenes.

Īpaši grūti šķiršanos ir pārdzīvot Alīnai, kura ļoti pieķeras audžubērniem. Pats Dainis vairāk distancējas no notiekošā. "Nav jau citu variantu. Mums skaidroja, ka tas ir labākais no visiem sliktajiem variantiem. Jebkurš variants šajā gadījumā ir slikts. Nekas labāks nav izdomāts. Jāsaprot, ka problēmas neradījām mēs, bet gan tie vecāki, kuri pārāk lietoja alkoholu un radīja saviem bērniem sliktus dzīves apstākļus. Mēs kopā ar valsts iestādēm un bāriņtiesu tikai mēģinām izlabot šīs problēmas. Tomēr to izlabot nav tik vienkārši - tā nav mašīna, kam var viegli nomainīt detaļu."

Noslēdzot sarunu, Dainis, atminas lasītu pētījumu, ka bērnunamā auguši bērni pēc tam veido lielāko daļu noziedznieku, kuru noķeršanai pēc tam vajadzīga policija. Viņi arī mēdz nestrādāt, izplatīt aizliegtas vielas, un nodarboties ar citām nelikumībām, nonākot arī cietumos. Daudz labāk, ja šo lietu risina jau saknē un bērnunama bērni kaut uz laiku nonāk audžuģimenēs.