Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi
Rūdolfs Blaumanis – viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem un dramaturgiem, kura darbi nav zaudējuši spožumu vēl šodien. Savulaik viņš latviešu literatūru no provinciālas padarīja modernu, turklāt savos darbos iekodēja latvisko identitāti. Blaumanis spēja meistarīgi izpausties gandrīz visos žurnālistikas un literatūras žanros.
Visai savdabīgi veidojās Blaumaņa attiecības ar sievietēm. Rakstnieka biogrāfi norāda, ka simpātijas Rūdolfam tik tiešām bijušas, turklāt viņš vairākas reizes pat grasījies precēties. Kā viena no potenciālajām līgavām minēta kāda visai bagāta Rīgas namīpašnieka Vesera meita Leontīne. Abi iepazinušies vakarā, kad Leontīne pēc Indrānu pirmizrādes pasniegusi autoram ziedus. Saglabājušās divas vēstules, kuras rakstnieks nosūtījis bagātā namīpašnieka meitai. Pirmajā vēstulē Blaumanis ar sev piemītošo kautrumu bikli piedāvāja savu roku un sirdi, taču Leontīne uz vēstuli neatbildēja. Reaģējot uz klusēšanu, otro vēstuli Blaumanis uzrakstīja jau manāmi skarbāku. Vēstules rindās var just, ka viņš ir apvainojies: “Es nekādā gadījumā nepazīstu naudas vērtību. Es gan zinu, kādas brīvības sagādā īpašums, un būtu ļoti priecīgs dabūt sievu ar naudu. Man kļuva zināms, ka Jūs esat ļoti bagāta. Jums tas varbūt skanēs neticami, bet tā ir tīra patiesība, ka es par Jūsu finansu jautājumiem zinu tikai tik daudz, ka Jūsu tēvam ir 2 nami, vasarnīca jūrmalā un laikam 6 bērni. To, ka Jūs tomēr neiziesiet tukšā, es gan protu izrēķināt. Jūsu mantojuma lielumu aprēķināt nav iespējams. Taču tik daudz varu teikt, ka Jūsu pūrs nesasniedz to līmeni, kura dēļ, ja tas tomēr būtu vajadzīgs, es pārdotos.”
Šādi teksti varbūt vairāk līdzinās veikalam, taču to, ka kaislīgas jūtas viņam nav svešas, rakstnieks atzīst kādā citā vēstulē, kuru 1906. gada 11. novembrī viņš nosūtīja sava drauga Jāņa Grestes brālim Ādolfam, mēģinot viņu atrunāt no precēšanās: “Es zinu arī, ka viskarstākā mīlestība beigās ir pārvarama. Es no sava 16. gada nesu vienu apkārt līdz savam 22. gadam, cietu vislielākās mokas, kad viņa apņēma citu, un – pāra gadu jau pēc viņas kāzām biju gluži salts…”
Mēģinot atšifrēt, kas tad ir tā noslēpumainā būtne, kuru Blaumanis piemin, biogrāfi spriež, ka tā, visticamāk, ir Aleksandra Poriete, muižas dārznieka meita, ar kuru Rūdolfs kopš agras bērnības kopā rotaļājies muižā, kur dzīvojis pirmos piecus gadus, līdz pāriešanai uz Brakiem. Vēlāk abi mācījušies Annas Rubīnas privātskolā.
No Blaumaņu attiecību līkločiem tā arī netop skaidra viņa seksuālā orientācija, it sevišķi, ņemot vērā viņa lielo interesi un rūpēšanos par jaunajiem literātiem. Skaidrs gan ir viens – mīlestībā viņam neveicās. Tiek izteikta versija, ka šajās lietās viņš bijis tāds kā bremzēts un savām jūtām ļāvies, tikai sēžot pie rakstāmgalda un rakstot stāstus.
Kā potenciālajam līgavainim Blaumanim nebija ne vainas. Dzejnieks Kārli Kraujiņš viņu raksturoja šādi: “Stalts, nopietns pusmūža vīrs ar tumšiem matiem un izspūrušām dzejiskām ūsām. Plata piere grima tumšajās cirtās, un zem uzacīm spīdēja briļļu glāzes kā divas vēlīnas zvaigznes zem egļu zariem. Vienkāršā, bet cienīga izturēšanās.”
