Modernais stilists. Izcilais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un viņa dzīves noslēpumi

Tomēr interese par literatūru bija spēcīgāka par praktiskajām vajadzībām. 1886. gadā Mājas Viesis publicēja pirmo Rūdolfa Blaumaņa dzejoli latviešu valodā Nakts, kuru viņš parakstīja ar pseidonīmu Jirgensonu Pēteris.

Atkal dienas mīlīgais spožums beidzas,
Visu nakts ar tumšumu apklāt steidzas,
Piekusušie cilvēki dodas uz dusu,
Viss paliek klusu.

Jau nākamajā gadā Rūdolfs publicēja savus stāstus gan vācu, gan latviešu laikrakstos.  Ciešāka sadarbība izveidojās ar vācu laikrakstu Zeitung für Stadt und Land, kurā viņš publicēja arī recenzijas par izrādēm Rīgas Latviešu teātrī. Tas bija laiks, kad Blaumanis lielākoties uzturējās Rīgā, taču reizēm arī viesojās vecāku mājās, kur bija piemērota vide rakstniecībai.  Kā vēlāk stāstīja radi, savus stāstus viņš mēdza sadomāt staigādams. Vispirms atrada mežā kādu celiņu un katru dienu soļoja šurpu un turpu – vienalga, ziema vai vasara.

Blaumanis strādāja daudz un ražīgi. Stāsts sekoja stāstam, taču neviens no tiem nebija tapis ar vieglu roku. Paviršība nebija viņa raksturā, katru teikumu un frāzi viņš noslīpēja līdz pilnībai. Vēlāk  Blaumanis sāka izpausties ne tikai prozā, bet arī dramaturģijā. Teātros iestudēja viņa lugas Ļaunais gars un Pazudušais dēls, kas saņēma pozitīvas atsauksmes. Pat vispiekasīgākajai kritikai nācās atzīt Blaumaņa darbu augsto kvalitāti. Literatūrkritiķis Jānis Jansons-Brauns nodēvēja viņu par modernu stilistu, ar savu prozu un drāmu Blaumanis bija krietni izrāvies priekšā citiem latviešu literātiem. Blaumanis tiecās pēc pabeigtības visos drāmas komponentos, viņa darbos izpaudās skaidrība un tiešums.

Blaumanis dzīvoja Rīgā un strādāja žurnālistikā. Darbojās Dienas Lapā, vēlāk –  Mājas Viesī. Kaut arī rakstnieks bija iedzīvojies Rīgā, viņa sirds ilgojās pamest lielpilsētas kņadu un doties prom uz Ērgļiem, uz savām mājām, jo tikai tur viņš spēja rast mieru un iedvesmu, kas bija nepieciešama literatūrai.

Visu savu apzināto dzīvi Blaumanis iztiku pelnīja ar žurnālistiku un rakstniecību, taču reiz – tas notika 1899. gada novembrī – viņš spēra sānsoli un nolēma pievērsties tirdzniecībai, proti, nolēma atvērt grāmatu un rakstāmlietu veikalu. Tieši pirms tam rakstniekam bija izdevies iekrāt mazliet naudas, turklāt ienāca honorārs par noveles Nāves ēnā atsevišķu izdevumu. Vēl it kā šaubīdamies, viņš piedāvāja līdzīpašnieces tiesības Aspazijai, kolēģei no Dienas Lapas, taču viņa atsacījās. Citi kolēģi mēģināja Blaumani atrunāt, taču bez panākumiem. 1899. gada novembrī viņš laikrakstos ievietoja sludinājumu:

“Pagodinos Jums ar šo padevīgi paziņot, ka Rīgā, Tērbatas ielā 7 (uz Tērbatas un Dzirnavu ielas stūra), drīzā laikā atvēršu GRĀMATU UN RAKSTĀMU LIETU PĀRDOTAVU.

Esmu par to rūpējies, lai manā pārdotavā būtu dabūjamas visas latviešu valodā iznākušās, kā arī visas Rīgas mācības apgabalā lietotās skolas grāmatas, un lūdzu Jūs ar saviem laipniem uzdevumiem vajadzības gadījumā griezties pie manis. Tāpat uzņemos visdrīzākā laikā izpildīt pastellējumus tiklab uz visām pārējām no cenzūras atļautām grāmatām krievu, vācu un citās valodās, kā arī uz iekšzemes un Krievijā pielaistiem ārzemju žurnāliem un avīzēm. Visā augstcienībā Rūdolfs Blaumanis.”

Veikals darbojās akurāt trīs dienas. Tieši tik daudz laika vajadzēja Blaumanim, lai saprastu, ka viņš nav nekāds tirgotājs un izputinās to pašu mazumu, ko iekrājis literārajā darbā. Savu veikalu viņš pārdeva un turpināja strādāt žurnālistikā.  

1901. gadā Blaumanis devās uz Pēterburgu, kur tikai nodibināts jauns latviešu laikraksts, kas paturēja senāk iznākušo Pēterburgas Avīžu nosaukumu. Tā bija vienīgā līdzība ar tām Avīzēm, kurās savā laikā publicējās jaunlatvieši ar Krišjāni Valdemāru priekšgalā. Pēterburgas burzmā un trauksmainajā dienu ritumā Blaumanis iedzīvojās tikai pamazām. Ar laiku viņš iekļāvās arī latviešu sabiedriskajā dzīvē – apmeklēja vietējās teātra trupas izrādes un piedalījās studentu rīkotajos vakaros. Tomēr gandrīz katrā savā vēstulē rakstnieks sūdzējās, ka viņam nav viegli iejusties svešumā.

Kad 1906. gadā Rīgā sāka izdot laikrakstu Latvija, redakcijas sastāvā uzaicināja arī Rūdolfu Blaumani, kurš apņēmās vadīt laikraksta literāro daļu. Viņš ieviesa humoristiski satīrisko pielikumu Skaidiena, kur ar pseidonīmu Pulieris publicēja satīru gan prozā, gan dzejā. Vēlāk Blaumanis kļuva par avīzes atbildīgo redaktoru, un darbs viņu pārņēma pilnīgi savā varā. Viņa kolēģe Anna Brigadere vēlāk atcerējās: “Tas gāja pāri spēkiem. Blaumanis prasīja daudz. Katru nodaļu gribēja nostādīt ideāli. Ar pāris netaktiskiem ievadiem laikraksts no sākuma bija ieņēmis greizu stāvokli, kuru vēlāk bij grūti izlabot. Kā visur, tā arī avīžniecībā Blaumanis cīnījās pret paviršību, gļēvulību, netaktību, bieži avīžrakstus, kuriem tikai viendienas mūžs, mērodams ar radoša mākslinieka mērauklu. “Es tak nevaru viens pats visu avīzi pierakstīt,” viņš dažreiz sūrojās, kad negāja tā, kā gribēja.

Tajā laikā viņš nāca bieži pie manis. Par avīzi man jau apnika klausīties, bet Blaumanim vajadzēja norunāt visas rūpes no sirds, vajadzēja draudzīgas kritikas un apstiprinājuma saviem plāniem, lai kļūtu viegls un ticīgs. Darba bij tik daudz.”