Politika un kosmētikas maks. Sandra Kalniete: "Cilvēkam ir jābūt laimīgam"

Varam būt lepni – Sandra Kalniete ir iekļauta ietekmīgāko eiroparlamentāriešu TOP 100, kopš septembra viņa ir iekļauta komitejā darbam ar dezinformāciju. Viņa ir aktīva sociālo tīklu lietotāja, sekotāju pulks drīz sasniegs limitu, bet telefonsarunā Sandra atzīst, ka stipri piedomājot pie aktivitātēm, pat laikus neliekot, zinot, kā šī sīkā informācijas druska var tikt pavērsta pret viņu. Taču sarunās Sandra ir atvērta, labprāt stāsta par ģimeni, attiecībām un personīgiem pārbaudījumiem. Dzimtas gara aristokrātija, laba humanitārā izglītība, iedzimta gaumes izjūta un bedres, kurās nācies krist un pēc tam no tām izrāpties, ļauj viņai redzēt plaši un jūtīgi, intelektam vienmēr pievienojot sirdi. 

Katrs iztur citādi

– Kādu noskaņojumu sabiedrībā jūtat?

– Pandēmijas iespaidā tiešos kontaktus ierobežoju. Pati vairs neesmu tik jauna, un manam vīram imunitāte pašlaik ir ļoti zema. Par noskaņojumu... Sociālajos tīklos redzu sazvērestības teorijas, dusmu izpausmes, cilvēki jūtas apjukuši, nomākti. Taču, manuprāt, lielākā daļa sabiedrības tomēr ir apņēmības pilna darīt visu, lai nosargātu sevi, ģimeni un rīkotos tā, lai paši nenokļūtu bīstamā situācijā. Ir ļoti svarīgi apzināties līdzatbildību, lai ar iespējami mazākiem zaudējumiem izietu cauri šim ļoti lielajam pārbaudījumam.

– Kā domājat, mēs maināmies uz labo vai slikto pusi? Vai katram cilvēkam izvēles ir savas, kā jebkuros īpašos apstākļos – kara laikā, izsūtījumā, bēgļu nometnēs?

– Jā, tās ir eksistenciālas situācijas… Šis, protams, nav tik ekstrēmi kā karš vai izsūtījums, bads, pilnīgs beztiesīgums, tomēr cilvēkam ir sevi jākontrolē, jāierobežo. Pateicoties tam, ka dzīvojam digitālās revolūcijas laikmetā, to izturēt ir vieglāk, jo varam viens otru redzēt, sazināties. Spāņu gripas situācijā vai kad plosījās holera, bakas vai mēris, cilvēkiem bija ļoti ierobežots priekšstats par to, kas notiek aiz viņu ciemata robežām.

– Ilgus gadus esat braukājusi turp un atpakaļ uz Briseli/. Tagad jūtaties piesieta Rīgā?

– Nē. Visi Eiropas Parlamenta deputāti turpina darbu attālināti. Protams, ir grūtības, tas rada papildu slodzi. Nekad tik daudz neesmu sēdējusi uz vietas, jo Eiropas Parlaments ir milzīga ēka, sanāksmes notiek dažādos stāvos, bet tagad visa mana pārvietošanās ir no rakstāmgalda līdz datorgaldam. Stundām piedalos vienā sanāksmē pēc otras.

– Piespiežat sevi izkustēties?

– Protams. Ir neparasti silts novembris, es nūjoju. Mājās ir skrejlente, uz kuras soļoju, katru rītu vingroju. Man vismaz divdesmit gadu darbs ir tāds, ka vairāk laika pavadu sēžot. Ir ļoti svarīgi, lai mugurkauls un pleci ir kārtībā, jo tie ir pirmie, kas dod signālu, protestējot pret šādu dzīvesveidu.

– Jums ir arī sēdošs hobijs – rokdarbi.

– Tas tiesa. Arī tas atstāj iespaidu uz pleciem un spranda stāvokli.

– Kur nūjojat?

– Tagad ar vīru dzīvojam Kuldīgas ielā pie Botāniskā dārza, mums ir ļoti skaists kvartāls, mēdzu nūjot pa mazajām ieliņām. Mums patīk braukt uz Buļļupes krastu, tur ir ļoti skaisti, mēdzam iet gar Lielupi. Visvairāk man patīk nūjot gar jūru, bet ne vasaras atpūtnieku sezonā – cilvēki tomēr traucē. Tad mēs vairāk gar Buļļupi, Daugavu vai pa meža takām.

– Esat atteikušies no lauku īpašuma Alsungā?

– To uzdāvinājām radiem, māsīcai – nezinu, kādā pakāpē. Mana vecmāmiņa un viņas vectētiņš bija brālis un māsa. Viņi dzīvo Kapsēdē, Alsunga nav tālu. Tagad tajās mājās dzīvo jauni cilvēki, māsīcas dēls ar kundzi un puisīti, gan jau vēl būs puisīši un meitiņas. Tas mums ar vīru dāvāja milzīgu gandarījumu. Lauku īpašumu pārņēmām ļoti nolaistu, tur dzīvoja divi veci cilvēki, kuriem nebija spēka nekam, bērni aizgājuši dzīvē kur nu kurš.

Ar vīru apņēmāmies, ka, tiklīdz jutīsim – vairs nav spēka uzturēt īpašumu līmenī, tas sāk panīkt, mēs to pārdosim. Bet pircēji, kas pieteicās... Nevarējām iedomāties, ka cilvēki ar tādu pietātes trūkumu pret šo vietu tur varētu saimniekot. Tas acīmredzot pieder pie tirdzniecības procesa, bet mums nauda nebija mērķis. Apspriedāmies un nolēmām, ka labāk uzdāvinām radiem nekā atdodam svešiem.

– Vismaz zināt, ka ir savējo rokās.

– Tas man sagādā milzīgu gandarījumu. Apzinos, ka mans tēvs un māte, kas nu jau ir mūžībā, arī par to priecājas.

– Viņi tur kādreiz dzīvoja?

– Tēvs dzīvoja, mamma aizgāja mūžībā, pirms sākām tur ko darīt. Mamma ar radiem Kurzemē uzturēja ļoti ciešus sakarus. Lai arī jūrmalniece, dvēselē viņa jutās kā kurzemniece.

Kam tās kurpes

– No Sibīrijas atbraucāt četru gadu vecumā. Jūsu grāmata "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" – jums tās balles kurpes nekādi nevarēja būt. Rakstījāt par mammu?

– Jā, tās bija manas mammas balles kurpes. Vakarā pirms izsūtīšanas brālis viņai tās uzdāvināja – viņas pirmajai pieaugušās meitenes ballei. Tās viņai bija līdzi uz Sibīriju.

– Un atveda atpakaļ?

– Nē, protams, ka ne.

– Pārdeva kādai krievu sievietei?

– Nekad neesmu vaicājusi… Manuprāt, arī ne, jo tā bija ārkārtīgi sentimentāla piemiņa. Domāju, pamazām tās vienkārši novalkājās.

– Ā, tad viņa tiešām kādreiz sniegā ir uzvilkusi tās kurpes.

– Sniegā… Sniegā viņa autos ietītas kājas vilka vecos velteņos. Viņas mamma tos prata salāpīt. Viņi bija 1941. gada izsūtītie.

– Ir redzēts – kad apstākļi kļuva mazliet vieglāki, varbūt aizskrēja uz blakus māju, kur ermoņikas skanēja, pie labiem kaimiņiem.

– Jauni cilvēki visur ir jauni cilvēki, ar kurpēm vai bez, lāpītos bruncīšos vai kā, jo dejot un satikties gribas. Vienai no vietējām skolotājām bija atskaņotājs, skolā izsūtītie jaunieši satikās un dejoja, uz brīdi jutās laimīgi.

– Vai jūs savu vecāku piedzīvotajā esat smēlusies spēku grūtos brīžos?

– Neapzināti droši vien. Es teiktu, tas ir ģenētiskais mantojums, kas man ir palīdzējis iziet cauri dažādām bedrēm. Par izsūtīto likteņiem sāku domāt, Mākslas akadēmijā gatavojoties krievu mākslas eksāmenam. Uz grīdas bija izliktas grāmatas, dažādi albumi un arī atvērums ar gleznu Volgas strūdzinieki. Mamma bija atnākusi pie manis ciemos un teica – jā, es arī vilku strūgu laivas, brīžiem ūdens gāja līdz kaklam. Man tolaik bija 27 gadi, un tas bija kā zibens uzliesmojums – pēkšņi ieraudzīju mammu, tādu pusaudzi... Iedomājos, viņai, atgriežoties Latvijā, bija pāri trīsdesmit... Vispār nav bijis nekādas dzīves. Mammai bija četrpadsmit ar pusi, kad izsūtīja.

Lai arī dzīve Padomju Savienībā atšķīrās no dzīves brīvajā pasaulē, es biju pieredzējusi ļoti daudz laba un interesanta. Mācījos Mākslas akadēmijā, man bija daudz draugu. Tajā brīdī nokrita plīvurs, bija ļoti daudz jādomā par manas ģimenes, mūsu tautas likteni. Tas bija garainis, kas veicināja attīstību un Atmodas laikā mani aizveda pirmajās rindās. Protams, ne vienīgais... Īstais pavērsiens bija, kad sāku rakstīt Balles kurpes, iedziļinoties tēva un mammas stāstījumā, domājot, kādi bija mani vecvecāki. Viņi man bija tikai fotogrāfijās albumā, izņemot tēva māti, kas izturēja, atgriezās Latvijā un ir guldīta Rīgā, Meža kapos.

Par viņiem domājot, es tā kā radīju viņus no jauna miesā un asinīs. Tagad varbūt mazāk, bet pirmajā desmitgadē es tiešām ar viņiem domās sarunājos. Teicu – Emīlija, tu zini... Jāni, es tagad to un to... Tas man bija milzīgs ieguvums, jo mūsu paaudze ir ļoti aplaupīta. Daļai vecvecāki gāja bojā karā, Sibīrijā, devās trimdā, sašķeltās ģimenes, izpostītās saites, kuras Hruščova laikā atjaunojās sarakstes līmenī. Tās ir traumas, kuras visi apzināmies. Vai arī neapzināmies, bet nesam sevī.

– Daudzi no tiem, kas izgāja Sibīriju, ir sīksti un viedi – par spīti piedzīvotajam.

– Jo viņi zina, kas ir lielas ciešanas. Zina, kas ir cilvēcība, jo tam nevarēja iziet cauri bez savstarpēja atbalsta. Mana mamma nekad nebūtu izdzīvojusi bez vecmāmiņas Emīlijas pašaizliedzības. Tāpēc piemiņas akmenim Sibīrijas mātei, ko atklājām Likteņdārzā, manā dzīvē ir īpaša nozīme, jo tas ir arī abām manām vecmāmiņām un manai mammai.

– Jums ir svarīgs arī vizuālais tēls – šo gaumes izjūtu jūsos ir ielikusi mamma, vecmamma vai Mākslas akadēmija? Varbūt politiķes apziņa, ka ir svarīga arī forma, ne tikai saturs?

– Kad pabeidzu vidusskolu, manā dzīvē bija vētraināks periods, saistīts ar kinostudiju, varbūt ne veiksmīgākais. Izvēlējos mācīties par šuvēju, jo jau no bērnības zīmēju papīra lellēm kleitas. Domāju, dzirksts nāk no mammas. Viņa bija ļoti skaista sieviete, ar labu stāju, nekad arī tur, Sibīrijā, nepadevās. Vienmēr ar visdziļāko aizkustinājumu domāju par viņas stāju. Viņa krūzītei no bleķa lika apakššķīvīti, lai arī no bleķa, jo tā viņas ģimenē bija pieņemts dzert tēju un kafiju.

Kad mammas brāļiem Kanādā caur Sarkano Krustu izdevās mūs atrast, atnāca pirmā paka, tajā bija ļoti skaisti apģērbi, kādus mamma un tēvs bija redzējuši jaunībā. Bet tur, Sibīrijā, jau nebija, kur iet. Tik un tā mamma uzvilka skaisto mēteli, kas bija šūts Kristiāna Diora stilā, un gāja pa sādžas vienīgo ielu. Man mugurā bija kombinezons – tā kanādieši ģērba savus bērnus, bet tur tas bija neredzēts apģērba gabals. Visi, kas gāja garām, apstājās un aprunājās. Mana mamma ar augsti paceltu galvu, viņai bija nepieciešamība justies kā eiropietei.

Politika un kosmētikas maks

– Baltkrievija bija jūsu uzmanības lokā vēl pirms revolūcijas. Vai ar politiķes intuīciju jutāt, ka tās tauta ir gatava tādam solim kā demokrātiskā revolūcija? Šādai varonībai, izturībai...

– Jāsaka godīgi, ka ne. Tiekoties ar Baltkrievijas opozīcijas pārstāvjiem, bija ļoti nomācoši redzēt, ar kādiem paņēmieniem viņi tiek izsūkti. Tas cīņasspars un enerģija, kas viņiem bija pirms 15 gadiem, pamazām izplēnēja, atduroties režīma nežēlības un truluma sienā. Diemžēl man nebija iespēju plašāk iepazīties ar Baltkrievijas cilvēkiem. Trīs reizes esmu tur bijusi Lukašenko režīma laikā – nomāktību Minskā izjutu fiziski. Kā tev seko drošības dienests, kā viņi ieiet tavā istabā. No manis paņēma vienu lietu – tas bija speciāli...

– Kādu jūsu lietu paņēma…

– Jā, tādu nieku. Biju pirmā Eiropas Parlamenta deputāte, kas tur aizbrauca. Ilgus gadus tas nebija darīts, bet uzstāju, ka tomēr kādam jānoskaidro, kas īsti notiek, jātiekas. Neoficiāli man to atļāva. Pirmajā braucienā ar padomnieku bijām pietiekami labi sagatavoti, zinājām, ka jāņem līdzi ne savi, bet rezerves telefoni. Padomnieks atgriežas viesnīcā, viņam vaļā durvis. Es nākamajā rītā konstatēju, ka trūkst kosmētikas piederumu somiņas. Tas bija brīdinājums – mēs zinām, ka te esat, visu laiku jūs vērojam...

Bet par to, vai varēju paredzēt demokrātisko revolūciju, atzīšos – spiedienā un nomāktībā, ko jutu Baltkrievijā, man likās, ka viss ir noslāpēts. Bet gribu atgādināt, ka 2014. gada martā viens no lielajiem Amerikas institūtiem veica padziļinātu pētījumu par Ukrainas noskaņojumu un secināja, ka tā neaizstāvēsies, ja būs Krievijas iebrukums. Pagāja pāris mēnešu, un redzējām, ka faktiski bez bruņojuma, ar patriotismu ukraiņi stājās aizstāvēt savu valsti. Prognozes, kas tiek izteiktas, liela pavērsiena brīdī var izrādīties kļūdainas.

Ne tikai es, bet arī cilvēki augstos amatos, kad pēc 9. augusta Baltkrievijā sākās protesta akcijas, teica – pēc nedēļas viss noklusīs, viņiem nav līdera, sankcijas nevajag ieviest, reiz to darījām, tas neko nemainīja. Jau otrajā nedēļā, redzot, kā šī kustība sāk organizēties, visi saprata, ka tas ir ļoti nopietni. Atceros, kā strīdējos ar vienu no mūsu valdības, teicu, ka līderi radīsies no kustības – tāpat kā, veidojoties Tautas frontei, radās spēcīgu cilvēku kopa, kas Atmodas procesu organizēja noteiktā virzienā. Vadība ir nepieciešama, pretējā gadījumā process kļūst haotisks.

Ja salīdzinu, kā Baltijas valstīs notika Atmoda, ar to, ko šobrīd piedzīvo baltkrievu tauta, – tās ir nesalīdzināmas lietas. Mēs nesastapāmies ar klaju vardarbību. Līdz 4. maijam, Neatkarības deklarācijai, aizgājām ar dažiem draudiem, jo lēmumu pieņēmēji bija pārāk aizņemti ar sevi Maskavā, savukārt Latvijas kompartijas vadītāji neuzdrošinājās neko paši uz savu galvu darīt. Seši upuri un padsmiti ievainoto bija asiņainajā janvārī, kura 30. gadadienu atcerēsimies 2021. gadā.

– Droši vien daudzi uzdod sev jautājumu – vai mēs būtu tikpat izturīgi, drosmīgi?

– Uz to miera apstākļos nevar atbildēt, jo nezinām, kā kurš no mums rīkotos ārkārtas situācijā. Taču man nav šaubu, ka lielākā daļa rīkotos tāpat kā Atmodas izšķirīgajos brīžos. Atceros, kā dažu stundu laikā Vecrīga pārvērtās par barikādēm norobežotu cietoksni. Protams, profesionālai armijai to sadragāt būtu tikai laika jautājums, bet tad būtu jāiet pāri līķiem. Tobrīd šādu komandu neviens nebija gatavs dot.

– Var teikt, ka agresors tagad pārbauda baltkrievu baiļu robežu?

– Es drīzāk teiktu, ka agresors Lukašenko uz dzīvību un nāvi cīnās par sevi.

– Viņš paziņoja, ka 80 procentus pilnvaru ir gatavs atdot parlamentam un valdībai. Tas ir izmisums vai taktika?

– Domāju, tā ir arī taktika. Viņam ticēt nevar. Iepriekšējos gados Eiropas Savienība labticīgi ļāvās pārliecībai, ka Lukašenko tomēr saprot, ka viņam ES ir nepieciešama kā pretspēlētājs Krievijas ietekmei un ka mēs ar šo iesaisti atvieglojam situāciju gan pilsoniskajai sabiedrībai, gan politiskajai opozīcijai. Tas piederēja pie viņa taktikas, to tagad redzam tik skaidri kā nekad agrāk.

Domāju, Lukašenko vienīgā problēma nav opozīcija, bet spiediens, ko viņš izjūt no Krievijas. Tā viņu atbalsta, bet tajā pašā laikā nevēlas Baltkrieviju, kas nemitīgi ir protesta nemieros, jo Putinam jādomā par nākamajām vēlēšanām. Ir noplūdusi informācija, ka, gan tiekoties Sočos, gan telefonsarunās Putins spiež gan konstitūcijas jautājumu, gan prasa pusotra gada laikā sarīkot vēlēšanas, un tad Lukašenko būs jāaiziet. Droši vien viņa vietā Krievija piemeklēs kādu citu, kas nebūs tā sasmērējies un pratīs radīt labāku kontrolētas demokrātijas tēlu.

– Vai tas, ka Moldova ir tikusi pie proeiropeiskas prezidentes, liecina, ka Krievijas ietekme ir mazinājusies?

– Maijas Sandu uzvara apliecina, ka moldāvu vēlētāji ir novērtējuši viņas bezkompromisu cīņu par godīgu politiku un taisnīgumu. Sandu pārliecinošo vairākumu nostiprināja to moldāvu, kas strādā ārzemēs, aktīvā piedalīšanās vēlēšanās. Ar parlamentu viņai būs ļoti grūti. Aptaujas liecina, ka Moldovā eiropeiskā un prokrieviskā noskaņojuma pārstāvji ir apmēram puse uz pusi. Daudzi moldāvi brauc strādāt uz Krieviju un naudu sūtu uz Moldovu ģimenēm. Tie, kam ir labāka izglītība, dodas Rietumu virzienā un arī sūta naudu ģimenēm. Maijas Sandu pirmie paziņojumi ir ļoti līdzsvaroti, viņa redz, ka Moldovai ir vienlīdz svarīga gan Eiropa, gan attiecības ar Krieviju.

Lietišķums un manipulācija

– Varbūt maza spekulācija, bet vai tas, ka ir tik spožas līderes – Tihanovska, Sandu – liecina, ka sieviete politiskajās spēlēs nāk ar citu dzīvesziņu?

– Vēl Tautas frontes laikā kādam ārvalstu žurnālistam izteicu pieņēmumu, ka 21. gadsimts būs sieviešu gadsimts politikā. Mēs no spēka politikas pārejam uz starptautisko vienošanos un sarunu, diplomātijas politiku. Taču gan Maijas Sandu, gan Svetlanas Tihanovskas gadījums, domāju, drīzāk ir izņēmumi, kas apstiprina šajās valstīs arvien vēl dominējošo vīriešu ietekmi.

Tihanovska atrodas ārkārtas stāvoklī, tiklīdz sāksies ikdienas politika – tas būs brīdī, kad Lukašenko aizies, – tā vīrieši viņu pastums malā, lai būtu priekšplānā. Labi atceros, kā kandidējām 2006. gada vēlēšanās, visos apgabalos Jaunā laika Nr. 1 bija sievietes un rezultāts pietiekami labs. Kad pēc pusnakts notika preses konference, četri pieci mūsu kolēģi, liela auguma tēvaiņi, nostājās priekšā mums, kas bijām iznesušas kampaņas smagumu, un nu bija galvenie runātāji. No vienas puses, tas ir smieklīgi, no otras, parāda, ka sievietēm daudz vairāk citai citu jāatbalsta.

Esmu strādājusi ar izcilām sievietēm. Jo augstāk sieviete iet pa karjeras kāpnēm, jo vairāk tiek izkoptas lietišķās īpašības. Neviens putekļus no viņas ceļa neslauka, pašai nemitīgi jāpierāda – esmu profesionāle, es to spēju. Kad tu to sasniedz, to vairs neapšauba un pieņem. Sievietes ir savāktas, disciplinētas, mērķtiecīgas, ir viegli ar viņām saprasties un strādāt. Grūtāk ir ar tādu tipu, kas izveidojies vēsturiski, jo sievietei iecerētais bija jāpanāk dažādu manipulāciju ceļā. Ne velti ir teiciens ka vīrietis ir galva, bet sieviete – kakls, kas to groza. Ar manipulējošām sievietēm ir grūti sastrādāties, jo viņām trūkst lietišķuma, viņas to mēģina kompensēt ar līkločiem un intrigām. Ļoti norobežojos, tiklīdz atpazīstu šo personāžu. Esmu pietiekami veca, lai netērētu laiku šāda veida attiecībām.

– Jūs vēlreiz piedāvātu savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam?

– Nē!

– Tas laiks ir pagājis?

– Tas laiks ir pagājis, un es nekad neesmu īsti ticējusi… Prezidenta kandidatūras piedāvāšana pieder pie politiskā procesa. Kad Jaunais laiks mani 2006. gadā izvirzīja, tas bija tāds vēlēšanu kampaņas triks. Viņiem nācās diezgan ilgi mani pierunāt, jo nevēlējos to uzņemties, labi apzinoties, ka rezultāta nebūs. Katrās nākamajās prezidenta vēlēšanās ir bijuši cilvēki, kas runājuši ar mani, un ir bijis diezgan grūti viņiem paskaidrot, ka Saeimas matemātika pilnīgi to izslēdz. Man nav ilūziju, kā tiek pieņemti lēmumi. Nekad neesmu aizkulisēs darbojusies, lai ko panāktu, tāpēc ka par visu ir jāmaksā. Un maksāt es nebiju gatava.

– 2010. gadā jūs dibinājāt balvu uzņēmējām, kas cauri grūtībām ir panākušas izcilus rezultātus.

– Jā, Atdzimt no pelniem.

– Varat padalīties ar kādu iedvesmojošu stāstu?

– Ai, to bija ļoti daudz! Bija sieviete, kas piedzīvojusi vīra nāvi, pārņēma viņa iesākto uzņēmējdarbību kādā tehniskā jomā, to apguva un uzņēmumu pacēla jaunā līmenī. Bija sieviete, kas zaudējusi visu ugunsgrēkā. Bija invalīdes, bet ar gribasspēku izveidojušas uzņēmumu un deva darbu citām sievietēm. Tur bija dāmas gados, kas jau vecumdienās apguvušas datorgrāmatvedības pamatus un izveidojušas konsultatīvu uzņēmumu.

Bija kundze, kura pēc bērna nāves atstāja Rīgu, devās uz Latgales pierobežu un kļuva par ļoti veiksmīgu aitkopi. Ļoti interesanti tautas dzīvās atmiņas stāsti par nepadošanos. Esam tauta, kas dzīvojusi krustcelēs, kur vīrus regulāri izkauj, ir vardarbība, visādas briesmas. Sievietei tas jānorij, jāsavācas, jāiet uz priekšu, bērni jāizaudzina vienai, jo tas vienkārši jādara. Tas ir radījis ļoti, ļoti spēcīgu latviešu sievietes tipu, es to apbrīnoju.

Cilvēkam ir jābūt laimīgam

– Atklāti esat stāstījusi, ka pēc Atmodas jutāties ļoti iztukšota, gandrīz uz nervu sabrukuma robežas. Jums tagad ir recepte, kā noturēties mentālā stabilitātē, jo šis laiks arī nāk ar dažādiem belzieniem? Ir ieteikums citiem?

– To nevar salīdzināt, toreiz tā iztukšošanās bija ne tikai psiholoģiska un fiziska, bet bija sasniegusi bioķīmisku līmeni.

– Domāju, daudzi to tagad piedzīvo – diemžēl.

– Varbūt, bet man šobrīd tā nav. Pēc tam man ir bijušas vēl vairākas krīzes, konkrēti divas, bet nevienā no tām neesmu bijusi tik nolietota kā toreiz. Tas, kā iznācu ārā… Domāju, sava nozīme ir laikam. Tikai jāļaujas. Tas ir grūts process, nevar izstāstīt, kā tas notiek, jo cilvēks pats nesaprot. Vienkārši vienā brīdī ieraugi, ka ir skaistas kļavu lapas, saule, un saproti, ka sāc no tās bedres atgriezties. Acīmredzot tas, kas palīdz, ir ārpus paša cilvēka.

Šodien, manuprāt, visgrūtāk ir tiem, kas ir vieni, stipri gados, jo vecumam līdzi nāk arī fiziskā nespēja. Cilvēks garīgi vēl ir možs, bet miesa viņu nodod, daudzas lietas vairs nevari izdarīt kā agrāk. Tāpēc jāpriecājas par katru brīdi, kas mums vēl ir dots pie labas vai puslīdz labas veselības. Jāpriecājas, ka es vēl labi dzirdu, labi redzu, rokas mani klausa. Nevar jau zināt, vai pēc pusgada varēšu aiziet uz veikalu. To redzu kā palīgmehānismu – prast novērtēt brīdi, kas man vēl pieder.

– Pirms daudziem gadiem, arī tādā pašā tumšā laikā kā šis, Ansis jūs aizveda uz Dienvidfranciju parādīt sauli. Šo brīnumu, ko piedzīvojāt, viņam kādreiz atgādināt?

– Mēs atceramies kopīgos ceļojumus. Ir skumji, jo mēs vēl būtu varējuši kaut kur aizbraukt. Pagājušogad Ziemassvētkus pavadījām saulainā vietā, arī šogad bijām iecerējuši ķert sauli maijā un Ziemassvētkos... Baidos, ka tad, kad pandēmija būs beigusies, tas vairs nebūs iespējams, jo ceļošana Ansim prasīs pārāk daudz spēka.

– Redzēju, ka valsts svētkus skaisti nosvinējāt ar ģimeni. Kā vienmēr dalījāties ar kādu kulināro brīnumu. Ievēroju, ka arī mazdēls Armands ir kaut ko uzbūris. Tā kulinārā mīlestība viņam no jums?

– Tas ir drusciņ sarežģītāk. Kad rakstīju savu pavārgrāmatu, fotografēja Armands un drusciņ arī mans vīrs. Redzot, kā no gaļas un dažādām sastāvdaļām top izsmalcināta pastēte vai kāds cits ēdiens, domāju, tas viņam šķita ļoti radoši un interesanti. Mazdēls pēc vidusskolas sāka strādāt par pavāru un diezgan ātri saprata, ka viņš to gribētu apgūt vairāk. Armands iestājās vienā no pasaules labākajām pavārskolām Londonā.

Ļoti lepojos, ka viņš tam izgāja cauri, jo pārbaudījumi bija nežēlīgi. Viņš gāja intensīvo kursu – citi mācās divus gadus, viņš vienu. Mācību maksa ir liela, vēl arī jāmaksā, lai varētu dzīvot Londonā. Divus gadus apmaksāt – par to naudu gandrīz var poršu nopirkt. Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā dzīvē, kad aizbraucu uz viņa izlaidumu. Tas bija ļoti skaisti, ļoti garšīgi! (Smejas,)

Pavāra darbs ir nežēlīgs, strādā no agra rīta līdz vēlai naktij. Ja gribi gūt panākumus, jāatsakās no daudz kā. Armands saprata, ka nav gatavs to darīt, un es viņu atbalstīju. Tagad viņš mācās augstskolā, pēc gadiem ir vecākais kursā, gandrīz visi no vidusskolas sola. Esmu ļoti priecīga, ka viņš saņēmās darīt to, kam nebija gatavs pēc vidusskolas. To zinu no savas pieredzes – arī es nebiju gatava pēc vidusskolas saņemties studēt, to darīju daudz grūtākos apstākļos, kad man jau bija bērns, vajadzēja pavisam citādi organizēt laiku, paralēli pelnīt iztiku. Tad motivācija ir pavisam cita. Redzu, ka arī manam mazdēlam tā ir.

– Varētu šķist, ka kultūras pasākumi ir atcelti, bet tiek atvērtas izcilas izstādes: Madernieks Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Nepieradinātās dvēseles no Orsē...

– Mēs ar Ansi braucām uz Orsē muzeju Parīzē. Kad kļuvu par vēstnieci Francijā, ļoti vēlējos atrast iespēju reprezentablā vietā, ne kādā kaktu galerijā, sarīkot lielu Latvijas mākslas izstādi, kaut ko līdzvērtīgu tai, kas 1938. vai 1939. gadā notika Jeu de Paume zālē, kur latviešu glezniecība saņēma ļoti atzinīgas recenzijas no tā laika franču kritiķiem, kuri neko tādu nebija gaidījuši. Kā vēstniece klauvēju pie daudzu muzeju durvīm, arī Orsē, taču neguvu atbalstu. Man izdevās sarīkot citu lielu izstādi, veltītu Latvijas vēsturei un kultūrai, vienā no lielajiem muzejiem. Cilvēka muzejā tā bija veselu gadu…

Savulaik specializējos tieši tekstilmākslā, tāpēc uz Madernieku gāju ar lielu interesi. Man ļoti patika Madernieka izstādes iekārtojums. Ar šodienas acīm paskatījos citādi – viņš tiešām radīja savu stilu, bet tas nav vienmērīgs. Savukārt, skatoties uz viņa ornamentiem, mēbeļu dizainu, paklājiem – tie šodien izskatās ļoti svaigi, idejām bagāti. Izstāde man momentā rada lielu vēlēšanos izšūt – tik daudz motīvu, interesanti! Gribas ņemt īpašo papīru, paspēlēties, radīt savu svītu par Madernieka tēmu. Bet, sēžot pie datora stundām, tas jau nav iespējams.

– Mēģināsiet Ziemassvētkos sauli uzburt mājās?

– Jā, mums ar Ansi ir tik daudz atmiņu, tik ļoti daudz esam kopā pieredzējuši. Ir bijuši ārkārtīgi skaisti ceļojumi, pie kuriem varam atgriezties un domās pasildīties. Iespaidi, ko esam guvuši, ir brīnišķīga saule.