Sievietes skaudrā atzīšanās: "Es ienīstu savu meitu. Ko iesākt?"
Mātes instinkts nerodas automātiski un tajā nedrīkst vainot sievieti. Vismaz tā uzskata māte, kura dalījusies skaudrā stāstā par savām attiecībām ar meitu.
Es paliku stāvoklī 16 gados. Kad uzzināju par grūtniecību, biju paspējusi izšķirties ar bērna tēvu. Tomēr vecāki piespieda mūs apprecēties un es nonācu vienā mājā kopā ar nelīdzsvarotu, dzerošu puisi. Mūs uzturēja viņa tēvs, jo pat ja vīrs atrada darbu, tad saņemto naudu uzreiz nodzēra. Mēs skaļi strīdējāmies, viņš sita man pļaukas vai stipri grūstīja. Es raudāju, bēgu pie saviem vecākiem.
Tur mani gaidīja konflikti ar māti, kura uzstāja, lai es paciešu. Pēc tam atnāca mans vīrs, lūdza mani atgriezties un es padevos. Tā tas turpinājās vairākas reizes. Es biju 9 mēnesī, kad Vadims pēc kārtējā dzerstiņa nāc man klāt ar kulakiem.
Viņš aizslēdza durvis, lai nevarētu aizbēgt. Tad es izlīdu pa logu. Tas bija pirmais stāvs, tāpēc neuzskatīju, ka varu sev un bērnam nodarīt pāri. Tomēr pēc pāris stundām man sākās kontrakcijas un es piedzemdēju Nastju nedaudz priekšlaicīgi.
Kad man viņu atnesa, pirmajā mirklī man viņa nepatika. Dzeltenīga, liela meitenīte.
No slimnīcas atgriezos pie vecākiem un skandāli ar māti turpinājās. Viņa žēlojās, ka es un mana meita apēd daudz naudas, bija ne neapmierināta ar Nastjas raudāšanu naktīs un uz katra soļa izteica aizrādījumus, ka es bērnu nepareizi audzinu.
Pēc pāris mēnešiem man nostiprinājās viedoklis, ka Nastja ir traucēklis. Viņas dēļ es nevarēju satikties ar draudzenēm, mācīties, uz viņu tērēju visus līdzekļus. Es skatījos uz meitu un izdomāju dažādus veidus, kā no viņas atbrīvoties.
Es atstāju viņu spēļu laukumā un bieži vien nācu pakaļ vēlu vakarā, kad visi citi bērni jau bija prom.
Kā tikko meitenītei palika viens gads, es paziņoju mammai, ka braucu prom peļņā un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem atstāju Nastju mātei. Es regulāri sūtīju naudu, zvanīju, reizi pāris mēnešos braucu atpakaļ un pat it kā nodarbojos ar meitas audzināšanu. Tomēr nekādas mīlestības un maiguma es pret viņu tā arī neizjutu.
7 līdz 8 gadu vecumā meita sāka līdzināties savam tēvam, palika resna un man likās nesmukākais bērns pasaulē. Man viņu apskaut pat bija pretīgi. Skolā viņa mācījās slikti, ar ko sadusmoja mani vēl vairāk.
Es kopā ar viņu pildīju mājasdarbus un knapi turējos, lai neiesistu pa pakausi.
Kad Nastjai bija 10 gadu, es beidzot satiku vīrieti, ar kuru vēlējos veidot ģimeni. Partneri man bija arī līdz tam, bet visiem biju sieviete bez pūra. Iepazīstināju viņu ar ģimeni un meitu. Nastjai sākās histērija. Atceros, kā man gribējās viņu ievest citā istabā un nožņaugt. Pēteris pārvācās pie mums un sākās trakomāja.
Meita katru dienu par viņu sūdzējās: tad viņš viņai aizrādījis, tad sitis ar siksnu, tad draudējis. Vīrietis ar mums neizturēja pat pus gadu.
Kad viņš aizgāja, es pirmo reizi nopietni sasitu Nastju un neizjutu nekādus sirdsapziņas pārmetumus.
Šķiršanās dēļ man bija nervu sabrukums, es sāku smēķēt, bet darīju to slepus.
Kad nācu mājās, Nastja paziņoja, ka smirdu pēc tabakas. Viņa sāka man sekot un visu stāstīt manai mātei. Meita pat rakņājās pa manām mantām, lai atrastu pierādījumus saviem apvainojumiem. Viņa atrada šķiltavu, alus bundžiņu. Mūsu attiecības bija ļoti sliktas. Mēs gājām pie psihologiem, bet bez rezultātiem.
Ar šausmām gaidīju, kad Nastja būs pusaudzis. Un nekļūdījos. Viņai knapi palika 13, kad es viņu pieķēru ar cigareti (pati es līdz tam jau biju atmetusi visus kaitīgos ieradumus). Uz maniem aizrādījumiem viņa atcirta, ka arī es smēķēju. Pēc tam es pamanīju, ka man no somas pazūd nauda. Atkal skandāls. Meita visu noliedza. Zagšana mājās nebeidzās, bet es cerēju, ka ar laiku viss nokārtosies.
Pēc pāris mēnešiem, kad Nastja sāka zagt, man piezvanīja skolotāja un izsauca uz sarunu. Atklājās, ka meita ņēmusi klasesbiedru mantas un nav atdevusi. Es atkal vedu meitu pie psihologa, specālists nonāca pie secinājuma, ka viņai visdrīzāk ir kleptomānija. Drīz vien meita sāka bastot stundas, tikties ar zēniem.
Es viņā redzēju mazu velnu, kurš visos veidos par mani ņirgājas.
16 gadu vecumā Nastja gatavojās doties mācīties uz citu pilsētu. Es apmaksāju mācības un noīrēju viņai dzīvokli, lai tikai viņa ātrāk aizbrauktu prom. Tomēr pat no attāluma viņa panāca to, ka viņu ienīstu.
Man zvanīja pedagogi, kas draudēja meitu no mācībām atskaitīt. Zvanīja saimniece un stāstīja, ka meita pie sevis ved vīriešus. Es gaidīju viņas 18 dzimšanas dienu kā atbrīvošanu. Kad šī diena pienāca, es pateicu meitai, lai turpmāk viņa ar savām problēmām tiek galā pati un nomainīju telefona numuru.
Pēc pāris mēnešiem es no dzimtās pilsētas pārcēlos uz Sanktpēterburgu, lai starp mums būtu vēl lielāks attālums. Kādu laiku mēs nekontaktējāmies. No savas mammas zināju, ka Nastja ir dzīva un, šķiet, kļuvusi prātīgāka. Tomēr detaļās es neiedziļinājos.
Pa šiem gadiem es apprecējos un dzemdēju otru bērnu. Viņa ierašanos pasaulē es gaidīju katru grūtniecības dienu. Nesen meita ar mani sazinājās un uzaicināja ciemos, lai parādītu mazbērnu.
Es paņēmu līdzi naudu un braucu ar domu, ka Nastja dzīvo kopmītnēs, viņas bērns ir netīrs un slims.
Es cerēju, ka ar viņu būs noticis viss, ko paredzēju mūsu strīdu laikā. Tomēr viss izrādījās otrādi. Meita bija veiksmīgi apprecējusies, ievērojami notievējusi, izskatījās skaista, studēja un audzināja dēlu.
Tagad mēs komunicējam, mums ar meitu ir bērni vienaudži. Domāju, mēs viena otrai esam piedevušas. Bet vai esmu viņu iemīlējusi, tas man joprojām ir liels jautājums.
