"Gribu to pašu, ko citi klases puikas jau redzējuši" jeb Kā pasargāt bērnu no pornogrāfijas internetā?

Jānīša ģimenē internets ir pieejams tikai vecāku klātbūtnē. Tomēr Jānītis ir neatlaidīgs, mērķtiecīgs, žiperīgs (viņš jau zina, ka vārds drāzt nenozīmē asināt zīmuli), tālab pacietīgi gaidīja to laimīgo reizi, kad beidzot paliks viens ar datoru aci pret aci, un... darīja, ko spēja.

Visbiežāk gan tas notiek daudz vienkāršāk. Tev un tavam bērnam ir pilnīgs komforts – viss nolikts kā uz paplātes, pat vairāk – šajā purvā, ko sauc par pornogrāfiju, iemet bez tavas gribēšanas un piekrišanas.

Tik viegli, kā nospiest taustiņu

Kādu dienu Anna apsēdās blakus savam desmit gadu vecajam dēlam, lai palīdzētu internetā atrast materiālus projektam par veselīgiem ēšanas ieradumiem. Puika gribēja uzrakstīt, kas notiek ar cilvēku, ja tas pārtiek no hamburgeriem, frī kartupeļiem, kolas, tāpēc interneta meklētājā google ierakstīja vārdus "fat man". Anna gandrīz nokrita no krēsla, kad vienā no meklētāja piedāvātajām lapām ar naivu puķīti ievadā parādījās kailu, resnu, smilšu maisiem līdzīgu ķermeņu mudžeklis. Viņi bija trāpījuši perversiem skatiem pilnā pornogrāfiskā saitā. Kamēr Anna sasārtušiem vaigiem klikšķināja datorpeli, cenšoties izbēgt no perversajiem skatiem, mazais teicamnieks, atlaidies krēslā, vienā mierā šūpoja kājas un teica: “Mammu, skaties, jāuzklikšķina te, citādi tādas bildes vērsies vaļā vēl un vēl.” Anna bija šokā: tas nozīmē, ka viņas naivais puisītis to visu jau ir redzējis un daudz labāk nekā viņa zina, kā rīkoties šādā situācijā.

Pirms dažām dienām man piezvanīja draudzene, smējās un dusmojās: kopā ar deviņus gadus veco meitu iegājusi kaut kādā spēļu programmā, uzklikšķinājusi uz labirinta spēli par Vinniju Pūku, bet tur – šeku reku kā no gaisa – izlēcis pliks bābietis ar veci pilnā darbībā. Draudzene mudīgi centusies iziet no spēles, bet – jo vairāk centusies, jo vairāk līdzīgu fizisku vingrojumu viņai bijis jāredz. Meitēns skatījies, skatījies, tad noteicis: “Beidz ākstīties, tā bieži gadās.” Viņa kaut kur uzklikšķinājusi, un logs aizvēries. Draudzene sacīja, ka visvairāk viņu pārsteigusi meitas vienaldzīgā attieksme – ne mazākās ziņkārības. “Laikam stipri atpaliekam no dzīves. Atceries, mēs viņas vecumā pat nezinājām, kas ir mēnešreizes, bet pirmo miglaino pornogrāfisko bildīti ieraudzījām, kāpelējot pa pusuzcelto fermu četrpadsmit gadu vecumā. Tāda tagad dzīve,” viņa skumji noteica.

Un vēl kāds gadījums. Atgriezusies no vecāku sapulces, Maija piesēda turpat koridorā. Viņai bija šķebīgi ap dūšu. Ko darīt – nodot dēliem kārtīgu brāzienu tūlīt, vispirms runāt ar vīru un tad sarīkot vētru vai mierīgi aprunāties ar puikām vienatnē... Taču kā runāsi par brutālu, perversu pornogrāfiju, ja par tādas eksistenci viņa līdz šim pat nenojauta, bet viņas desmit gadu slieksni tikko pārkāpušie puikas skolasbiedriem to rādījuši savos mobilajos telefonos. Nē, ne jau par dažādām pozām vai pat grupveida seksu ir stāsts. Tur jau tā lieta. Viņas dēli zīmējušies ar filmiņām, kurās attēloti dzimumakti ar dzīvniekiem – lielu suni, kazu, jēru. Turklāt visas šīs neķītrības tika dabūtas caur telefonu – moderno tehnoloģiju, bez kuras katrs sevi cienošs skolēns nekust ne no vietas. Ko līdz, ja mājās nav datora, Maijas pretīgums mijās ar izmisumu, tagad “tu esi mobils” jebkur jebkad un bez jebkādiem ierobežojumiem.

SMS par dažiem desmitiem santīmu, un priecājies vesels.

Pornogrāfijas uzvaras gājiens

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas juristi informē: bērnu tiesības sargājošās institūcijas katru gadu saņem vairākus simtus sūdzību no vecākiem par bērnu pornogrāfiju, vardarbīgiem skatiem un uzmākšanos internetā. Sūdzības gan esot dažādas – gan par smagiem likumpārkāpumiem, gan komiksiem, ko vecāki tomēr uzskata par bērnam nepiemērotiem. Jauns uzmākšanās veids esot ar Skype starpniecību. Nesen inspekcija saņēmusi sūdzību no kādas pusaudzes vecākiem par to, ka meitene draudzīgi sarunājusies ar kādu vīrieti, līdz piepeši viņš sācis izģērbties un rādīt ģenitālijas. Labā ziņa: meitene uzreiz pasaukusi vecākus.

 Ko tad īsti uzmācīgās pornogrāfijas gadījumā var atrisināt ar likumdošanu? Teorētiski gandrīz visu, bet praktiski – diezgan maz.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50. pantā noteikts, ka bērnam nedrīkst būt pieejama pornogrāfija, kas valstī kopumā nav aizliegta. Ņemot vērā, ka lielākā daļa pornogrāfijas tiek izplatīta globālajā tīklā, bet tieši pusaudži ir visaktīvākie interneta lietotāji, kļūst skaidrs, ka ar likumiem vien nebūs līdzēts. Kā atzīst Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja darbinieki, policija seko līdzi tam, kas notiek interneta tīmeklī, un uz atklātiem pārkāpumiem reaģē. Tomēr pasargāt no uzmācīgās pornogrāfijas nav arī policijas spēkos.

Pornogrāfijas ierobežošanas likums nosaka, ka pieejai seksuāla rakstura materiāliem jābūt ierobežotai, bet kā tas izskatās reālajā dzīvē? Labākajā gadījumā pirms ieejas mājaslapā parādās uzraksts, ka šī lapa aplūkojama tikai no 18 gadu vecuma, bet pēc tam izlec jautājums: vai tev jau ir 18? Atbilžu varianti: jā un nē. Spied, kuru gribi. Kurš un kā pārbaudīs, cik tev gadu? Tāpēc pagaidām visdrošākais kontroles un pasargāšanas variants – vecākiem modri jāseko līdzi tam, ar ko internetā nodarbojas viņu atvases. Bet, ja nu kāds mājaslapas veidotājs pavisam rupji un apzināti pārkāpj likumu, kas attiecas uz pornogrāfiskajiem materiāliem, tad saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu jāceļ trauksme: tas draud ar soda naudu vairāku simtu vai pat tūkstošu eiro apjomā. Policija šādus pārkāpējus palaikam atklāj un arī soda, tomēr – jā, izeja tā nav.

Ko darīt?

Viens no risinājumiem – maksas ieviešana par pornogrāfisku materiālu skatīšanos. Tūlīt gan tiek iebilsts – liela daļa sabiedrības būtu pret šādu ierobežojumu. Turklāt internets ir bez robežām – kāds serveris var atrasties Zimbabves džungļos, un to nebūs iespējams kontrolēt.

Arī ar interneta filtru vien nebūs līdzēts, jo aizliegums veicina interesi. Maza bērna darbības vēl var kontrolēt, turpretī desmitgadnieks ierobežojumu jau uzskatīs par izaicinājumu.

Tā nu tiek daudz un plaši diskutēts par internetā pieejamo negatīvo informāciju – spridzekļu taisīšanu mājas apstākļos, naida kurināšanu, ievilināšanu, šausmām, vardarbību, šur tur pavīd arī ierosinājums – ieviest katram savu identifikācijas karti un marķētu interneta saturu. Bet atkal jau protestu vilnis – tā ir katra cilvēka privātā dzīve, un, ja tas nav aizliegts, izklaidējos, kā vēlos.

Un tomēr... Psihologi ir vienisprātis – uzbrūkošās pornogrāfiskās ainas izkropļo bērnu izpratni par cilvēku attiecībām un seksualitāti. Risinājums?

Jā, katrs pats var uzlikt google piedāvātās bezmaksas filtru programmas, kas nav visai pilnīgas, tomēr biezumus atsijā. Viena no tām darbojas pēc adresēm vai frāzēm, piemēram, vārdiem porno, sex vai apzīmējuma XXX, bet ir arī advancētāks variants – atlase pēc attēliem, kuros ir daudz brūngani bēšās miesas krāsas (ir gan varbūtība, ka šāds filtrs liegs apskatīt arī attēlus ar kamieļiem, tuksnesi un tamlīdzīgi). Bet, kā mans paziņa programmētājs smejas, Krievijas interneta lapām vieglie filtri nav šķērslis. Viņš ir pārliecinājies – izvairīties iespējams tikai no populārām, specifiski apzīmētām pornolapām, taču, ja vien “pieeja nav cālim.lv, Latvijas Televīzijai un pilnīgai drošībai aiz muguras nesēž vecmāmiņa”, no neķītrībām neizmukt. Šis programmētājs ar nevēlamu informāciju globālajā tīmeklī cīnās kā Dons Kihots ar vējdzirnavām... “Bezceris! Ja gribēs, uzlauzīs, apies, tiks klāt. Bērni interneta vidē jūtas kā zivis ūdenī,” tāds, lūk, rezumējums.

Mēs nevaram visu kaitīgo informāciju ielikt juridiskā rāmī, jo tehnoloģijas attīstās straujāk nekā likumdošana. Interneta apjoms ir tik plašs kā kosmoss, un nepārtraukti saduras dažādas intereses – bezspēcīgā noplāta rokas tiesību sargi, un mums atliek vien piekrist.

Tātad – nekā? Vai ir kāda maza cerība...

 Speciālisti norāda: virtuālajā vidē iespējams identificēties ar seksuāli ļoti spējīgu varoni, tā mazinot mazvērtības kompleksus, turklāt seksuāla rakstura materiālu aplūkošana sniedz baudas izjūtu pat maziem bērniem. Tā kā pornogrāfijas mērķis ir izraisīt seksuālu uzbudinājumu, biežas skatīšanās dēļ bērni šādā uzbudinājumā dzīvo teju vai nepārtraukti. Tā viņos izraisa interesi par seksualitāti tīri bioloģiskā aspektā, atraujot no jūtu jomas, kas savukārt ierobežo citas intereses, traucē psihiski sociālo attīstību un palielina risku, ka šāds cilvēks izturēsies neatbilstoši, agresīvi un noziedzīgi. Un, lai gan pornogrāfijas ietekme uz cilvēku prātu vēl līdz galam nav izpētīta, noskaidrots, ka plašsaziņas līdzekļu lietotājiem, īpaši bērniem, ir tendence sekot tam, ko viņi reiz ir aplūkojuši. Pat nejauši uzduroties pornogrāfiskai lapai, bērns var gūt psihotraumu un seksuālas attiecības uzlūko kā kaut ko pretīgu vai vardarbīgu, turklāt šīs izjūtas var aktualizēties arī pēc vairākiem gadiem, kad jaunietis mēģina pats sākt attiecības. Arī tad, ja pusaudzis pornogrāfiju internetā meklējis apzināti. Turpmākā seksuālā pieredze var būt problemātiska, jo pornogrāfija ir “pasakas pieaugušajiem”, proti, attiecības tiek attēlotas neatbilstoši realitātei – trūkst emocionālās saites starp partneriem.

Drūma aina, vai ne? Jo vairāk, ja iedomājies, ka tas var notikt ar tavu bērnu, mazbērnu, mīļo krustbērnu, nevis kādu abstraktu būtni, kas varbūt pati par visu varu grib ātrāk iekļūt pieaugušo pasaulē, kaut vai pa elles vārtiem.

Vecākiem jāgādā par alternatīvu piedāvājumu, nevis jābrēc par samaitāto pasauli

Iemesls biežai pornogrāfijas vērošanai ir pozitīvu izjūtu trūkums, kam pretī pārpārēm ir negatīvā emocionālā spriedze, kas liek meklēt iespēju aizmirsties, skaidro psihologi. Tālab pirmais, kas jādara, – ir jārunā! Ir jāsaprot bērna ziņkāres vai nemiera, diskomforta iemesli, skaidri pieņemot, ka arī bērnam ir sava jūtu pasaule, savas raizes un problēmas, bailes un noslēpumi, turklāt šīm sarunām jābūt regulārām un godīgām, ar mērķi saprast, kas notiek ar bērna iekšējo pasauli. Seksologs un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs to sauc par ģimenes informācijas politiku, kuras virziens ir nevis noliegums, aizliegums, ignorēšana, bet atklātums, sapratne un alternatīvs piedāvājums. Tieši vecākiem jābūt tiem, kas nosaka piedāvājumu, nevis klaigā uz debesīm par samaitātās pasaules galu, visās nebūšanās vainojot valsti un likumus. Protams, ir bezgala ērti nolikt bērnu pie datora/televizora un vairākas stundas aizmirst par viņa eksistenci. Līdz atskan trauksmes zvans – neadekvāta uzvedība, atkarības, psihoemocionālas traumas, attīstības traucējumi vai citas līdzīgas problēmas.

 Ir nepieciešams bērnam piedāvāt citu informatīvo vidi – kaut vai skaistas filmas par mīlestību, kas tāpat kā pornogrāfija ir uzbudinošas, tomēr jau pozitīvā nozīmē. Ir jāpieradina bērns pie grāmatām, kultūras pasākumiem, pastaigām, jo tieši tā viss arī sākas un sakņojas. Kā vēsta austrumu gudrība, pieradums veido raksturu, raksturs – likteni.

Tāpat akūti vajadzīgi sirsnīgi pieskārieni, gan samīļojot bērnu, gan ļaujot bērnam redzēt mīlestības izpausmes starp ģimenes locekļiem. Ir jāļauj bērnam redzēt kailus cilvēkus pirtī, pludmalē, mājās, lai viņi saprot, ka tas viens otram neko sliktu nedara. Vecumam atbilstoša seksualitāte veidojas, dejojot, rotaļājoties, sportojot kopā ar vienaudžiem, tāpēc vissvarīgākais – darīt bērnus “citādi zinošus”. Tādus, ko kaili cilvēki nebiedē un kam, ieraugot internetā ko tādu, nerastos neveselīga interese. Tikai tad tas vairs nešķitīs nekāds aizliegtais auglis, kam, zināms, piemīt grūti pārvarams magnētisms.

Tāpēc – atbildot uz jautājumu, kā pasargāt bērnu no pornogrāfijas un vardarbības interneta vidē, atbilde būs: tas ir mūsu, pieaugušo, kompetencē.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock