Vai Ziemassvētku vecītis nav melošana?! Skaidro psiholoģe
„Man pašai bērnu nav, bet ir krustmeita. Viņai ir 10 gadu. Ziemassvētkos mēs spēlējam nelielu teātri, un bērns joprojām tic, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis... Jo lielāka viņa ir, jo vairāk aizdomājos par jautājumu: vai tas ir pareizi, ka bērniem stāsta, ka ir Ziemassvētku vecītis? Kā viņš varētu justies tad, kad atklāj — tā nav patiesība? Vai bērns nejūtas apmānīts?” Atbild psiholoģe Guna Berga.
Jā, šis ir ļoti dziļš un delikāts jautājums. Stāstiem, pasakām, teikām, tautasdziesmām ir ļoti svarīga nozīme bērnu attīstībā, jo tās sevī nes daudzu iepriekšējo paaudžu pieredzi izkristalizētā veidā. Tās ne tikai bagātina bērna dvēseli, izklaidē un rosina fantāziju, bet arī dod iespēju gūt atziņas par globāliem jautājumiem dzīvē, morāli (par labiem darbiem nāk atalgojums, par sliktiem — sods, mērķi var sasniegt, dažādos veidos pārvarot grūtības, kā arī sadarbojoties ar citiem, u. tml.). Pasakas arī dod iespēju bērnam identificēties ar kādu no to tēliem — varoni, čaklo un izpalīdzīgo meiteni u. c., par to var liecināt arī mīļākā pasaka, ko bērns lūdz atkārtot vēl un vēl...
Kad mēs pārstājam ticēt pasakām? Vai nepieciešams pilnīgs pasaku un teiku noliegums?
Ziemas saulgriežu svinēšana katrā ģimenē balstās uz atšķirīgiem pamatiem — kādam tuva kristietība, citam pagāniskās tradīcijas, vēl kādam tie ir vienkārši ģimenes kopā sanākšanas svētki ar ārējo atribūtiku: Ziemassvētku vecīti, eglīti, dāvanām. Jebkurā gadījumā — tā ir svētku sajūta, ticība brīnumam, ko nevajadzētu sajaukt ar mānīšanu. Arī lielāki bērni, pat pusaudži, labprāt iesaistās kopīgajā ģimenes spēlē ar mazākajiem brāļiem, māsām un Ziemassvētku vecīti, pat pilnīgi droši zinot, ka „īstenībā tāda vecīša NAV”.
Varbūt arī pie Jūsu krustmeitas Ziemassvētku vecītis drīz vairs nenāks, jo viņam taču jāapciemo tik daudz MAZU bērniņu...
Tātad ļausimies kopā ar ģimeni gaišam Ziemassvētku pārdzīvojumam!
