Patmalniece: "Dažreiz sapnī atnāk Jānis... Svarīgi, ka viņa enerģija turpina dzīvot mūzikā"

Modes mākslinieces Elitas Patmalnieces vizuālais tēls un gadiem iekoptais rokraksts mākslas darbos ir košs un piesaista uzmanību. Arī kā personība Elita ir spilgta un vienlaikus nezaudē ļoti svarīgas rakstura īpašības – cilvēcību un patiesumu. Ciemiņiem Elita rāda gan jaunākos tērpus, ko šuj koncertiem, gan eglīšu rotājumus, ar kuriem jāizdekorē veikalu skatlogi.

Jaunā izstāde «Skatlogs», ko atklāji galerijā «Istaba», apmeklētājus iepriecina ar krāsām. Tāpat kā iepriekšējā «Viena taada. Elita». Krāsas ir organiska nepieciešamība?

Tā sanāk. Apģērbā izvēlos gan melnbaltus, gan krāsainus toņus. Abi varianti patīk, bet darbus biežāk taisu krāsainus. Šķiet, kurš gan cits, ja ne es. ( Pasmaida.)

Sākums jau bieži vien ir melnbalts, bet tad es pielieku klāt kādu akcentu, krāsu un  rezultāts ir pavisam atšķirīgs.

Tu arī savu dzīvokli iekārto ar košām, pamanāmām interjera precēm. Pie sienām redzamas tavas gleznas.

Jā, bet ik pa laikam apnīk – veicu pārmaiņas interjerā, nomainu gleznas, un cits skats atkal.

Kā tu uzlabo savu noskaņojumu gada tumšākajā laikā?

Kad ārā valda drūmums, tumsa, tad visi grib krāsas. Arī es šuju vai gleznoju, un kļūst priecīgāk. Daru to, kas sanāk un patīk. Ja es pati ar paveikto būšu apmierināta, arī citi tādi būs, manus darbus skatoties.

Esi iesaistīta projektā «Es šonakt būšu laimīgs» kopā ar Baibu Sipenieci, Uldi Marhilēviču un Normundu Jakušonoku. Palīdzēsi izvēlēties un šūsi vadītājiem tērpus, lai TV3 Jaungada koncertšovā viņi spoži mirdzētu.

Forši, ka atkal visi esam sanākuši kopā. Toreiz, pirms desmit gadiem, strādājām pie projekta «Dziesmu duelis», Sipeniecei kleitas šuvu, varēju izpausties. Tagad viņa ir palikusi nopietnāka, izvēlīgāka. Bet esmu priecīga, ka varu sapirkt čupu auduma un kārtīgi izstrādāties, darinot tērpus. Ikdienā Baiba var ģērbties, kā grib, bet koncertā es viņu kā lelli, objektu uztveru. Vīriešiem vadītājiem viss jau ir sagādāts un sakārtots. Baibai vēl top. ( Elita parāda pāris sagatavoto tērpu krāšņajam koncertam – L.K.) Šādos pasākumos aizkulisēs var pajokot, parunāties, izsmieties. Tas arī rada jauku gaisotni un noskaņojumu. Latviešiem patīk dziedāt, un tas ir forši.

Tevi redzēsim dziedot arī raidījumā «Mana dziesma». Kā veicās?

Forši, man patika. «Līvu» dziesmas apmēram zinu. Tieši pirms dažām dienām biju Ainara Virgas grāmatas prezentācijā, un vakar to izlasīju.

Kāds iespaids?

To varētu salīdzināt ar dienasgrāmatu, kurā Ainars pats, draugi un ģimenes locekļi dalās savos stāstos. Par «Līviem» tur maz pateikts. Ļoti laba laikmeta liecība ar ģimenes albuma fotogrāfijām. Tagad tāds laiks pienācis, ka sāc lasīt grāmatas par saviem laikabiedriem.

Dabiski, jo, kad «Līvi» pastāvēja, biju vēl ar Jāni kopā. Joprojām sazvanos ar viņa mammu. Es Jānim savulaik teicu, ka mamma nodzīvos krietni ilgāk nekā viņš. Un tā arī ir. Atmiņas par Jāni nekur nepazūd, jo tas ir īpašs notikums – satikt dzīvē cilvēku, ar ko būt kopā.

Un vēl ne tajā vieglākajā dzīves posmā.

Nobeiguma posmā, kas arī dzīvē ir svarīgs. Mēdz teikt, ka izrādei ir svarīgs sākums un beigas, pa vidu – kā ir, tā ir. Bet es domāju, ka dzīve ir viss ceļš, ko ejam. Arī tagad šeit, kad mēs runājamies. Tādi mazi momenti veido manu dzīvi. Katrs mirklis ir mūžības vērts. Un es tos baudu. Esmu bijusi teātrī, kad uz skatuves vēl Artmane spēlēja, un ir skaisti, ka arī tāds brīdis bijis manā dzīvē.

Šonakt baigo sapni redzēju – tēti, pamāti. Mēs ar māsu sēdējām baznīcā, tad gāju laistīt dārzā puķītes un satiku mācītāju, teicu, ka sen neesmu grēkus sūdzējusi, gribu izsūdzēt, bet viņš man prasīja nosaukt, kādus lauku darbus zinu... Bieži sapņos redzu senčus, kuri jau miruši, pat draudzenei vecākus redzu. Tā viņi pie manis sapnī atnāk, dažkārt arī Jānis, bet miglainas epizodes. No rīta, kad pulksten sešos šorīt pamodos, domāju, ka esmu darbu dēļ iekļuvusi tādā virpulī, ka nav bijis laika garīgām lietām. Tā nevar.

Nav mazsvarīgi, ka «Līviem» tuvie cilvēki pieņēmuši Buku jeb Jāni Buķeli, kurš dzied «Līvu» dziesmas. 18. novembrī Lāpu gājiena dalībniekus saviļņoja viņa uzstāšanās, dziedot «Dzimto valodu».

Puisis ir malacis, labi dzied. Arī pats ir laimīgs, ka var padziedāt «Līvu» repertuāru. Un būtiskākais nav tas, vai «Līvi» miruši vai ne, bet tas, ka skan grupas dziesmas. Katrai grupai ir savs ziedu laiks. Bet, kad eju pa lielveikalu un izdzirdu kādu «Līvu» dziesmu, man ir liels prieks. Svarīgākais ir tas, ka dziesma un tā enerģija, kas ielikta mūzikā, turpina dzīvot un sasniedz klausītājus.

Elita, tava vizītkarte ir arī apsveikuma kartītes. Redzēju, kā, satiekot savus draugus un paziņas, dāvāji tās un rakstīji vēlējumu.

Jā, kādu laiku jaunas nebija iznākušas, bet nu atkal ir jaunas sataisītas. Tad iemetu tās somā un, dodoties uz kādu pasākumu, dalos ar tām. Man ļoti patīk kartītes, arī ārzemēs, tās meklēju un skatos dažādos kolosālos muzejos.

Tā ir ļoti sirsnīga dāvana.

Jā, man arī patīk, ka varu kādu iepriecināt. Citreiz jau šķiet, ka varbūt visiem tās apnikušas, bet es tik dalu. ( Smejas.)

Tev uz rokas ir tetovējumu uzlīmes. Arī vasarā uz sejas līmēji. Labs veids, kā piešķirt tēlam akcentu arī kādā svētku pasākumā.

Man īsto tetovējumu nav, bet šādi patīk. Uzreiz citādi jūtos. Taisu tos arī no saviem motīviem. Uz Jaungadu tērpos noteikti var padomāt par dzelteno un sarkano krāsu, jo būs Gaiļa gads. Kādu spīdumu pielikt, arī tetovējumu uzlīmēt.

Kur smelies iedvesmu tērpiem? Skaties modes žurnālus?

Jā, man ir kaudzēm modes žurnālu sapirkts. Tad tos šķirstu, pētu jaunākās kolekcijas. Vienmēr kaut kas no visa tā arī mani uzrunā, parasti krāsas.

Vai tava imidža – motīvi, vizuālais tēls, frizūra – uzturēšana ir organiska nepieciešamība vai pienākums?

Tā dzīvē sanācis. Gadu gaitā šāds rokraksts ir izkopts.

Vai arī ārzemēs esi tāda pati Elita?

Jā, tāda pati, arī tur man pievērš uzmanību, lai gan tur visādi cilvēki staigā. Protams, arī man ir brīži, kad nejūtos labi. Vakar visu dienu nogulēju pidžamā, izlasīju grāmatu, bet, kad tu nāc pie manis ciemos, protams, uztaisu savu frizūru, imidžu, un tad esmu es – Elita. Ir brīži, kad esmu parasta sieviete. ( Pasmejas.)

Ko novēli lasītājiem Adventa laikā?

Pašlaik mana pasaule tā iegriezusies, ka nevaru saprast, ko darīt tagad, ko – vēlāk. Skrienu, skrienu, un līdz pat 28. decembrim man viss mēnesis saplānots. Nav pat Adventa vainaga, bet sveces iededzu vienmēr, tās nomierina. Nākamgad ceru atpūsties, kad aizbraukšu ceļojumā uz Meksiku.

Par dzīvi nežēlojos, priecājos, ka esmu kādam vajadzīga. Kad trīs dienas kārtīgi nostrādāju, man ir nepieciešamība kaut kur aiziet, kādu no savējiem satikt. Manam tētim 50 gados bija līdzīgs dzīves posms – tikpat aktīvs.

Mans vēlējums: iedegt sveci, mēģināt iegūt mieru sirdī un padomāt par sevi.

Līva Krastiņa, žurnāls “Rīgas Viļņi” /

Foto: publicitātes, Nauris Garkaklis