Cita pasaule
2020. gada 13. decembris, 06:35

Kapu enerģētikas mistika: kādi ir kapu likumi, un kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos

Inguna Mukāne

"Patiesā Dzīve"

Varbūt ne tik lielā mērā kā iepriekšējās paaudzes, tomēr arī mūsdienu cilvēki joprojām ievēro senās kapu tradīcijas un rituālus, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Kapu likumiem – neko no kapiem neņemt un nenest mājās un tamlīdzīgi – ne vienmēr ir racionāls vai zinātnisks skaidrojums, tomēr tie nav arī tukša māņticība. Iespējams, kapsētās uz katru no mums vairāk vai mazāk iedarbojas to īpašā enerģētika.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Attiecībā uz dziedātājas kapa zemi, kas ņemta dziedniecībai, šāda prakse – svētās vietas daļiņas piesavināšanās – ir ļoti sena un plaši izplatīta. Smiltis un zeme šajā gadījumā kalpo par vidutāju starp svētceļnieku un svētvietu. Pēc kontakta maģijas likumiem tautas un reliģiskajā praksē šī zeme tiek uztverta kā brīnumains ārstniecisks līdzeklis, kas paņem prom slimību un dod svētību.

Tiesa, no privāta kapa, visticamāk, neviens neieteiks neko paņemt, taču mēdz būt arī izņēmumi, kad zemei tiek piešķirta mirušā cilvēka aizvietošanas nozīme. Krievijā piekopj zemes apglabāšanas tradīciju – radinieka kapā ierok zemi no citas vietas, lai visi radi, kas apbedīti dažādās kapsētās, varētu apvienoties. Piemēram, ja tēvs un māte apglabāti katrs savos kapos, tad bieži vien bērni paņem pa saujai smilšu no katra kapa un ierok to otra kapā, tādējādi simboliski savienojot vecākus.

Un kur tad vēl pasaulē plaši izplatītā tradīcija aizvest dzimtenes zemi uz mirušā kapa, kurš apbedīts tālu prom no mājām! Šā rituāla pamatā ir pagāniskā ticība, ka cilvēks, kurš apglabāts dzimtajā zemē, nonāks paradīzē. Tāpēc senie karavīri, dodoties karagājienos, parasti ņēma līdzi sauju dzimtās zemes un nēsāja to līdzi kā talismanu. Tieši dzimtenes zeme tika pirmā iebērta karavīra kapā svešumā, un tad viņa dvēsele bija glābta un nokļuva paradīzē.

Mūsu laikos, šķiet, nevienas bēres nav iedomājamas bez rituāla, kas uz kapā nolaistā zārka uzbēr sauju zemes. Parasti pirmie to dara mirušā tuvākie radinieki, tad – pārējie bēru viesi, kas to vēlas. Uzskata, ka šī tradīcija radusies no Vecās Derības: “Jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” Savukārt šī priekšstata pamatā ir daudzu tautu senie mīti, kuros pirmais cilvēks, arī Ādams, tika izveidots no māla (zemes, pīšļiem).

Ābramiskās reliģijas, kā dēvē pasaulē trīs izplatītākās ticības – jūdaismu, kristietību un islāmu –, pievērš īpašu uzmanību zemes bēršanai kapā vai uz tā. Kristiešu bērēs līdz viduslaikiem un arī vēlāk sauju zemes kapā noteikti iemeta mācītājs, vēlāk to sāka darīt arī pārējie bēru dalībnieki, tā simboliski atzīmējot miesīgās dzīves galu. Jūdaismā pieņemts bērt zemi nevis ar roku, bet ar lāpstu – trīs, piecas vai trīspadsmit lāpstas zemes. Skaitlis trīs simbolizē dvēseli, garu un elpu, pieci pievieno vēl dzīvi un individualitāti, bet 13 lāpstas nozīmē cerību uz piedošanu pēc nāves, jo tieši tik vārdu ir atbilstošajā psalmu rindā. Musulmaņi savukārt ber sauju zemes, sakot rindas no Korāna: “Visi mēs piederam Dievam un atgriežamies pie Viņa.” Kad kaps aizrakts un uz tā izveidots neliels paugurs, ticīgie aplej to ar ūdeni un uzmet septiņas saujas zemes, lasot no Korāna: “No Viņa mēs radījām jūs un Viņā mēs jūs atgriežam, no Viņa radīsim jūs atkal.”

Nākamā lapa: No mirušajiem nav jābaidās