Cita pasaule
2020. gada 13. decembris, 06:35

Kapu enerģētikas mistika: kādi ir kapu likumi, un kāpēc svarīgi neapbēdināt mirušos

Inguna Mukāne

"Patiesā Dzīve"

Varbūt ne tik lielā mērā kā iepriekšējās paaudzes, tomēr arī mūsdienu cilvēki joprojām ievēro senās kapu tradīcijas un rituālus, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Kapu likumiem – neko no kapiem neņemt un nenest mājās un tamlīdzīgi – ne vienmēr ir racionāls vai zinātnisks skaidrojums, tomēr tie nav arī tukša māņticība. Iespējams, kapsētās uz katru no mums vairāk vai mazāk iedarbojas to īpašā enerģētika.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Sabiedrībā pazīstamu cilvēku kapi, īpaši, ja viņi miruši priekšlaikus un traģiski vai arī izdarījuši pašnāvību, piesaista arī tādu cilvēku uzmanību, kas ar aizgājējiem dzīves laikā nebija pazīstami. Reizēm šāda piemiņas godināšana iegūst teju reliģiska kulta formu, kaut arī tā centrā var atrasties cilvēks, kura dzīvi nevar nosaukt par svētu, vismaz ne kristīgajā izpratnē. Mūsdienās visā pasaulē ļoti izplatīta kļuvusi šāda veida prakse, un tās centrālais objekts parasti ir kāda šovbiznesa mākslinieka kaps. Kāpēc tā notiek un vai tam ir sakars ar senču kulta tradicionālajām formām?

Gluži negaidīti par šādu pielūgsmes centru kopš pagājušā gada kļuvis krievu dziedātājas, aktrises un TV personības Jūlijas Načalovas kaps kādā Maskavas kapsētā. Načalova nomira 38 gadu vecumā 2019. gada martā no asins saindēšanās un sirds nepietiekamības. Tas notika strauji, nedēļas laikā, un bija smags trieciens gan dziedātājas paziņām, gan tiem, kas par viņu bija tikai kaut ko pavirši dzirdējuši.

Drīz vien pie viņas kapa kā svētceļojumā sāka plūst svešinieki, kas tur atstāja ziedus, sveces, līdzjūtības zīmītes un mīkstās rotaļlietas, īpaši tīģerīšus. Tas bija Načalovas talismans, kuru viņa liktenīgi aizmirsa paņemt, kad tika pārvesta uz slimnīcu, kurā nomira. Šīs veltes, lai arī ne tādos apjomos kā, piemēram, pie princeses Diānas kapa, tomēr padara dziedātājas kapu no privātas piemiņas vietas par publisku. Cilvēki to apmeklē gan speciāli, gan pa ceļam uz saviem kapiņiem.

Mediji ziņojuši arī par daudz dīvaināku uzvedību Jūlijas pēdējā atdusas vietā, piemēram, ir gadījumi, kad apmeklētāji ņēmuši zemi no viņas kapa, lai izmantotu to ārstēšanai pret tām slimībām, no kurām dziedātāja cieta (anoreksija, podagra, vilkēde, otrā tipa diabēts, gangrēna). Pat ja šīs ziņas ir nepatiesas, tās tomēr ataino mūsdienās piekoptu praksi saistībā ar mirušajiem. Kāda Načalovas fane TV stāstīja, ka lūgusi padomu pie viņas kapa, un šajā brīdī no mākoņa izlīdusi saule kā apstiprinoša atbilde. Cita sieviete sociālajos tīklos vēstīja, ka kapos lūgusi dziedātājas aizsardzību pirms plastiskās operācijas (Načalovai pašai krūšu palielināšanas operācija ASV bija neveiksmīga – radās asins saindēšanās un nieru nepietiekamība).

Spēcīga emocionālā iesaistīšanās ir dabiska, apmeklējot tuvinieku kapu, bet šajā gadījumā tā parādās attiecībā pret svešu cilvēku. Taču, kā uzsver antropologi, mūsdienu VIP personas ir kā radinieki visiem. Tradicionālajam modelim pretrunā ir tikai tas, ka kapsētās ar tuvajiem aizgājējiem sarunājas vien tie, kas viņus atceras un kuru dzimtu aizgājēji sargā. Kāpēc tad mūsdienās par tuvinieku var kļūt pilnīgi svešs cilvēks, teiksim, populāra dziedātāja un aktrise?

Šā fenomena pētnieki uzskata, ka pamatā ir divu prakšu – jaunākas un senas – apvienojums. No vienas puses, tā ir kultūras cilvēka piemiņas godināšana ar domu: “Nāve paņem labākos.” No otras puses, tā ir svētuma pielūgšana – šajā gadījumā pseidoreliģiozā formā. Un runa nav par Načalovas atbilstību kristīgajām vērtībām, bet gan par jaunu vērtību formulēšanu. Mainās pasaule, mainās arī modeļi, kuriem gribas pievienoties. Kulta gadījumā, kas izveidojies ap Jūlijas Načalovas kapavietu, pielūgšana jāuztver nevis reliģiskā nozīmē, bet gan kā tāda, kas izriet no mūsdienu dzīves uzvedības modeļiem, scenārijiem un tipiskām briesmām. Iespējams, viņas nāve ļauj izpaust mūsdienu krievu cilvēku tipiskās bailes: neuzticēšanos valsts medicīnai, bailes izdegt darbā.

Vairums cilvēku, kas pazina dziedātāju, raksturoja viņu kā gaišu, priecīgu un vienkāršu; viņa bija “tāda kā mēs”. Savukārt kādam citam ar popkultūru pilnīgi nesaistītam cilvēkam bija tādas domas: “Vīrišķīga un bezatbildīga. Ar lielām sāpēm tomēr devās uz filmēšanām, nolaida savu veselību.” Īstenībā šim raksturojumam atbilst lielākā daļa vidēja vecuma lielpilsētas iedzīvotāju, tāpēc dziedātājas tēls, kas ar mediju starpniecību nonāca katrā mājā, arī rada atbalsi un piesaistīja uzmanību. Neraugoties uz šo teoriju, fakts, ka Načalovas kaps kļuvis par svētvietu, tomēr ir ļoti pārsteidzošs, jo faktiski visiem viņas sasniegumiem un ciešanām bija izteikti laicīgs raksturs.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Nākamā lapa: No mirušajiem nav jābaidās