14 gadu vecā Anna: "Es gribu atgriezties ģimenē, nevis nodzerties kā tēvs!" REPORTĀŽA no Saulrītiem

Ceļš uz Saulrītiem ved gar 13. gadsimtā celto Lielstraupes pili, kurā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem tika izveidota Latvijā pirmā narkoloģiskā slimnīca. Pēc četriem kilometriem meža ielokā redzama masīva sarkanu ķieģeļu ēka. Tā ir 1870. gadā Lielstraupes muižnieka Johana fon Rozena celtā pagastskola – kopš 1991. gada no alkohola, narkotikām un psihoaktīvajām vielām atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas iestāde. Gaisotne ir saspringta, jo audzinātājus un bērnus tikko sasniegusi vēsts – Veselības ministrija slēgs Straupes narkoloģisko slimnīcu, tās funkciju pārceļot uz Strenčiem. Tāds pats liktenis sagaida arī Saulrītus. Īpaši smagi trauksmes zvanu uztvēruši bērni, kuri no atkarībām centrā ārstējas gadu un ilgāk.

Lietot sāk septiņos gados

“Mīnus pieci punkti,” skanīgi iesmejas sociālā darbiniece Kristīne Kraule, kad dubļainiem zābakiem speram soli pār slieksni. Centrā ir savi iekšējās kārtības noteikumi un motivējoša punktu sistēma. Ja nezinātu, ka te dzīvo pusaudži, kas atkarību izraisošās vielas sākuši lietot jau divpadsmit un trīspadsmit gadu vecumā, bet dažs pamēģinājis pat septiņu gadu vecumā, varētu nodomāt, ka esam nonākuši sadraudzības nometnē. Smiekli, rosība, humora pilnas frāzes.

Jauniešu ziņkārīgo skatienu pavadīti, dodamies aplūkot vēsturisko ēku. Masīvas koka konstrukcijas, atsegts ķieģeļu fragments – katrs stūris glabā kādu senu stāstu. Ir viegli iztēloties, kā pirmdienas rītos pa platajām koka kāpnēm ar ēdiena lādītēm rokās (tajās glabājās pārtika veselai nedēļai) dipināja zemnieku bērni. Viņus atveda zirgu pajūgos, jo uz skolu līdzi bija jāved arī gultas. Tikai vēlāk lielkungs ar dāsnu žestu divas reizes nedēļā bērniem deva siltas pusdienas. Viņi mācījās lasīt, rakstīt, rēķināt, arī katķismu un Bībeles stāstus. Katra diena sakās un beidzās ar kopīgu lūgšanu. 1906. gadā, iespaidojoties no apkārtējiem notikumiem, skolēni divas reizes mēģināja skolu aizdedzināt. Par laimi, nesekmīgi.

Pusaudžu istabas otrajā stāvā ir plašas, augstiem griestiem un pasakainu skatu uz simtgadīgu parku un Pekša ezeru. To, ka disciplīna Saulrītos tomēr valda, apliecina pusaudžiem neraksturīga, ledaina kārtība. Nekā lieka – vienādi saklātas gultas, spogulis, skapis. Koridora galā ir neliela telpa audzinātājām. Man paskaidro, ka naktīs te paliek divi audzinātāji, jo pusaudži nav prognozējami. Bibliotēkā ir kā pilī – laukakmens sienas, slīpi, augsti griesti, koka sijas ar tumsnēju, senatnīgu faktūru, daudz grāmatu, gleznas. Un neviena datora! Globālā tīmekļa vilinošās maldugunis šajā namā ir retums. Toties uz galda izkārtoti no čiekuriem, ķērpjiem, sūnām veidoti Adventes vainagi un no smalkām pērlītēm savērti eņģeļi. Tos darinājuši pusaudži paši. Bibliotēkas krēslu krasi pārtrauc baltas gaismas četrstūris. Aiz loga ir liels pagalms ar trušu būriem un apsnigušu sakņu dārzu. Tur audzē bietes, burkānus, kartupeļus – daļu no tā, ko centrā ceļ pusdienu galdā.

Materiālā labklājība nedod garantijas

F10–F19 – zem šāda koda Starptautiskais slimību klasifikators slēpj diagnozes, kādas noteiktas pusaudžiem. Psihiski un uzvedības traucējumi psihoaktīvu vielu lietošanas dēļ. “Visas iespējamās atkarību problēmas – spektrs visplašākais. Gaisa atsvaidzinātāji, nagu lakas, šķīdinātāji, līmes, acetons – viss, kas var aizvest uz citu realitāti. Viņu leksikā tas saucas čufānīt. Atkarībām līdzi nāk likumpārkāpumi,” stāsta kolektīva vadītāja Arta Bebre. Neviens par kāsīša izpīpēšanu uz balkona vai vienu iztukšotu alus pudeli te nenonāk. Pārkāpumi parasti ir tādi, ka klausoties mati ceļas stāvus. Pusaudži ir enerģijas pārpilni maksimālisti, bez nāves bailēm un dzīves pieredzes bremzēm, tāpēc nereti iznākums ir letāls.

Mūsu sarunas brīdī nav rimušas emocijas ap nežēlīgo Liepājas pusaudža slepkavību Karostā. Zēna bojāejas apstākļus vēl izmeklē, bet neoficiāli zināms, ka viņš tika sists, spīdzināts, piesiets pie koka un sadedzināts. Pēc traģēdijas medijus pāršalca ziņa, ka Egila nāvei pāri klājas spaisa (ķīmiskās marihuānas) ēna. Septembrī Liepājā esot parādījies īpaši negants zālīšu maisījums, ko varēja nopirkt tikai par pieciem eiro, tāpēc neesot brīnums, ka kādam no pīpēšanas esot aizbraucis jumts.

Arī aizturētajiem vienaudžiem ir atkarību problēmas. Sociālais darbinieks Jānis Platacis, kurš bija strādājis ar pusaudzi, rakstīja: “Kad uzzināju par Egila nāvi, saskaitīju – piektais. Vienu atrada mežā (Ogres novadā) pamestā mājā, zilu, nosmakušu; otra nolēca no deviņstāvu ēkas jumta (Jelgavā); trešā tika izvarota un nežēlīgi izņirgāta (Rīgā); ceturtais tika nodurts dienā, kad vajadzēja saņemt palīdzību (Rīgā). Tagad piektais – piesiets pie koka un sadedzināts (Liepāja). Un viņi ir tikai zināmie, par kuriem skopi raksta medijos.”

“Mēs varam lepoties ar pozitīviem gadījumiem, bet reizēm saņemam vēstules no cietuma,” neslēpj vadītāja. Rehabilitācijā nonāk pusaudži līdz astoņpadsmit gadu vecumam, bet jaunākajam ir bijis tikai trīspadsmit. “Deviņdesmitajos gados te nonāca lielākoties bērni no ģimenēm, bet tagad gandrīz puse – 40 procentu – ir no institūcijām. Analizējot datus, izrādījās, ka no septiņpadsmit pusaudžiem tikai vienam ir pilna ģimene. Ja bērns meklē aizmirstību un ielas dzīvi, tas nozīmē, ka viņam ļoti nepatīk šī realitāte. Skan banāli, bet viņš nav bijis vajadzīgs un mīlēts. Pie mums nonāk arī bērni no situētām ģimenēm, bet materiālā labklājība vēl nenozīmē, ka ģimene ir labvēlīga. Piemēram, bērnam var būt četri apgādnieki – mamma, tētis un divas omes –, bet viņš tik un tā ir uz ielas,” stāsta Kristīne.

Cīņa starp veco un jauno dzīvi

“Sešpadsmit gadu vecu puisi mamma audzināja viena. Būdams alkohola reibumā, viņš pastrādāja noziegumu grupā,” tāds ir sākums vienam no daudzajiem Artas dramatiskajiem stāstiem. “Viņi to dēvē par gopstopu, bet likuma sargi – par uzbrukumu ar cietušo. Mamma raudāja: bērns jāglābj! Cerībā, ka tā viņš tiks pasargāts no cietuma, mamma dēlu nosūtīja uz Saulrītiem. Pēc diviem mēnešiem, pārliecināts, ka nekas liels nedraud, viņš aizbrauca uz tiesu, bet neatgriezās, jo tika apcietināts tiesas zālē. Pirms gada pie mums uzturējās puisis, kuram bija atkarība no spaisa. Viņa vārds figurēja krimināllietās ar sešpadsmit zagšanas epizodēm. Pirmā tiesa viņam piesprieda piespiedu darba stundas, otrā nenotika. Puika nopriecājās, ka tiks sveikā cauri, un sāka bēguļot. Viņš atgriezās Liepājā, kur turpināja zagt – burtiski meklēja adrenalīnu. Par viņu vecākie puiši teica: “Ko rausties? Aizej nozodz viskiju.” Viņš tā arī izdarīja un nokļuva cietumā,” atceras Arta.

Tomēr vissmagākais gadījums notika deviņdesmitajos gados. Toreizējās centra vadītājas draudzeni piemeklēja nelaime – dēls sāka lietot narkotikas. Par laimi, viņš nokļuva labās rokās – Saulrītos. Zēns pabeidza rehabilitāciju, visiem šķita, ka viņš ir mainījies. Ģimenes turpināja draudzēties. Puisis ciemojās pie centra vadītājas, palīdzēja mājas darbos. Te kādu dienu viņš atsāka lietot narkotikas un kopā ar citiem narkomāniem iebruka viņas mājā. Viņš zināja, ka sieviete ir pārtikusi. Jaunieši nežēlīgi piekāva un aplaupīja sievieti, kuru no nāves paglāba tikai tas, ka viņa paspēja noslēpties nelielā kambarī.

“Lūkojoties no mūsdienu skatpunkta, ir acīm redzami, ka vadītāja rīkojās neprofesionāli. Risks jāapzinās vienmēr. Nesen viens no zēniem anonīmo alkoholiķu saietā sacīja: “Es nevaru izturēt, ka tur stāv tā ziedojumu kastīte.” Tajā pašā laikā viņš man dod vienu eiro, sakot: “Tev mašīnā izkrita.” Bija gadījums, kad bērns mēģināja uzlauzt noliktavu, lai nozagtu šampūnu. Viņos visu laiku notiek divu pasauļu – vecās, noziedzīgās un jaunās – cīņa. Vecā domāšana tik ātri neatkāpjas. Ir vajadzīgs laiks, lai mainītos vērtības. Tieši tāpēc viņi te uzturas tik ilgi,” stāsta Kristīne. Un tomēr... Brīnos, ka te nav ne policistu, ne apsargu, strādā tikai divi vīrieši, bet pārsvarā trauslas sievietes.

“Pie mums dzīve balstās uz komūnas principa. Oficiālais nosaukums ir terapeitiskā kopa. Pamatā mēs izmantojam kognitīvi biheiviorālo pieeju, ar kuras palīdzību mainās uztvere, domāšana un līdz ar to arī uzvedība,” skaidro Kristīne. Pusaudžiem ir iespēja iegūt pamatizglītību – centrā ierodas skolotāji no Stalbes vidusskolas. Speciālo programmu nodrošina Raiskuma internātpamatskola – rehabilitācijas centrs. Tie, kas grib mācīties vidusskolā, to var darīt tālmācībā Cēsu vidusskolā.

Tālumā ieskanas zvans, un tas nozīmē, ka mums ar fotogrāfu jādodas uz zāli, lai iepazītos ar jauniešiem. Te ir noteikta dienas kārtība, kas jāievēro visiem – arī ciemiņiem. Visi ir sasēdušies aplī un īsi pastāsta par sevi: cik gadu, no kādām vielām ir atkarība, cik dienu skaidrā un cik ilgs ir rehabilitācijas kurss. “Alkohols, spaiss, amfetamīns, heroīns, kokaīns,” stāsta bērnišķīgas balsis. Kurss divpadsmit dienu, skaidrā 104 dienas un tā tālāk. Uzzinu, ka vairākām meitenēm un zēniem ir tikai četrpadsmit gadu. “Tādiem vēl aukstu pienu no ledusskapja nedrīkstētu dot,” neviļus nodomāju. Nedaudz apjūku, kad jaunieši paziņo, ka ir ar mieru pastāstīt par sevi. Viņu stāsti sākas ar frāzēm “sapinos ar sliktiem draugiem”, “nokļuvu tādā kompānijā”. Neviens neliek manīt, ka viņam pietrūcis mīlestības un sāpējusi sirds. Nodomāju, ka viņu dzīves laikā vārds “mīlēt” ir izskanējis reti, tāpēc nav piepildīts ar emocionālu jēgu, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņi ir šeit.

Kāpēc es esmu te?

Vārds un dzīvesvieta ir mainīta, bet stāsti ir īsti.

Sergejam ir septiņpadsmit, viņš ir no Latgales. Tēvs miris, mammai atņemtas vecāku tiesības dzeršanas dēļ. Puisim esot astoņi brāļi un viena māsa. Amfetamīnu sācis lietot pirms trim gadiem un drīz vien koļījies po strašnomu. “Mēs iegājām trepju telpā, draugi teica, ka būs daudz enerģijas, negribēsies gulēt,” puisis stāsta, kā viss sākās. Sergeja māsa un brālis dzīvojot audžuģimenē Amerikā. Viņš arī brīvlaikā esot ciemojies Amerikā, bet neesot gribējis palikt, jo draugi esot Latvijā. Puisis jau ir ārstējies slimnīcā Ģintermuiža.

Madarai ir blondi mati, kas vienādos viļņos krīt pāri pleciem, un lielas skumjas glītajā eņģeļa sejiņā. Viņai ir četrpadsmit gadu. Tēvs noslīcis, mamma mirusi cietumā. Sākumā meitene dzīvojusi pie vecmāmiņas, pēc tam bērnunamā. “Uznāca kaut kādi psihie,” viņa saka. Kompānijās lietojusi stipros alkoholiskos dzērienus.

“Lietoju daudz dažādu vielu – marihuānu, spaisu, amfetamīnu,” stāsta septiņpadsmit gadu vecais Andris. Man kādā brīdī šķiet, ka puisis varbūt pat nedaudz lepojas ar sevi. “Ak tā! Bet no kurienes nauda?” jautāju. “Kā, no kurienes? Zogot, manipulējot ar cilvēkiem!” Andra vecāki ir šķīrušies, bet abi rūpējas par dēlu. Vēlāk uzzināšu, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kuram ir labi vecāki (banālā izpratnē: nedzer un strādā). “Man bija daudz brīvā laika, atradu draugus – ne tos labākos, sāku tusēties un uz skolu vairs negāju.” Andris domā, ka viss sākās pēc vecāku šķiršanās.

Bālo seju ieskauj tumšu matu oreols, acis kā divi melni akači. Santai ir četrpadsmit. “Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kas piedzeras un skrien otram virsū ar nazi vai krēslu. Es uzskatu, ka mana pamata atkarība ir nikotīns. Jā, es daudz dzēru, bet es kontrolēju sevi. Kāpēc es esmu te? Es gāju baros, bastoju stundas. Līdzko pienāca īsziņa, es kaut vai stundas vidū piecēlos un gāju ārā. Mammai arī kādreiz bija problēmas ar alkoholu, bet tagad viņa nedzer. Kad mammai bija astoņpadsmit, piedzimu es, bet viņai mani atņēma. Es visu mūžu esmu dzīvojusi pie omes – esmu pieradusi. Mēs ejam ciemos pie mammas, jo viņa dzīvo netālu. Tētis ir cietumā. Man ir divas māsas un brāļi. Nē, man nekā netrūka, arī emocionāli viss bija. Omei ir septiņdesmit gadu, bet viņa ir atraktīva – noskrien mani sprintā.” Meitene daudzkrāsaini apraksta, kā divpadsmit gadu vecumā nejauši tikusi pie simt eiro un sākusi dzert. “Lai būtu jautrāk, nopirkām vermutu – vienu, otru, trešo, sajaucām ar spraitu – un vakarā skrējām gar ezeru, kāds laikam izsauca policiju. Bija jautri, man patika tā sajūta, tāpēc es turpināju tikties ar to draudzeni. Gājām viena pie otras ciemos pa naktīm. Ome aizliedza tikties, bet viņa neko nevarēja izdarīt.” Santa stāsta, ka visu esot sapratusi. “Es tagad reāli nedzeru 300 dienas un piecas nedēļas nepīpēju.” Skolā viņa cenšoties saņemt ne zemāku atzīmi par astoņi, esot atsākusi sportot, gribot mācīties augstskolā un kļūt par pasākumu organizatori.

Četrpadsmit gadu vecā Juliāna (šo vārdu viņa izdomā pati) ir runīga un radoša – īsts spridzeklis. “Alkohols un cigaretes, izņemot vēl dažas lietas, bet tās es pati atmetu. Ir tāda čufānīšana, no kuras ļoti reibst galva. Tu dari tā: paņem plastikāta maisiņu, ieliec tajā gaisa atsvaidzinātāju ar galu uz leju, pieliec maisiņu pie sejas, spied atsvaidzinātāju un ātri elpo, kamēr acu priekšā uzrodas zvēriņi un smadzenes atslēdzas. Reiz, kad man bija divpadsmit gadu, es ar draugiem uzkāpu kalnā, sačufānījos, kritu uz priekšu un ar galvu atsitos pret akmeni. Manas acis bija vaļā, bet es neko neapjēdzu, ausīs zvanīja. Tad es atmetu čufānīšanu. Kopš tā laika es šo to vairs neatceros, piemēram, 5. klases vielu, bet, nekas, iemācījos no jauna. Es dzirdēju, ka mazi bērni nedrīkst lietot alkoholu, jo nākamajā dienā izčurā smadzeņu šūnas un paliek dumji. Līdz 5. klasei es biju paimeitiņa, bet tad sāku slīdēt lejā. Dzert es sāku pagājušajā Jaungadā. Vienreiz atnācu mājās piedzērusies, aizgāju gulēt un gandrīz nosmaku vēmekļos. Labi, ka mamma pamodināja,” viņa stāsta ar apbrīnojamu atraktivitāti. Pirms ierašanās Saulrītos meitene divus mēnešus ir sabijusi krīzes centrā. “Slikta pagātne, trīs krimināllietas,” viņa paskaidro. Brīdi vilcinās, meklē piemērotus vārdus un tad izmet: “ Koroče, nu visādi tur pieaugušie dod mazgadīgajiem alkoholu. Es visās lietās esmu cietusī. Sākumā man nāca smiekli, jo es taču nebiju cietusī – pati prasīju, lai nopērk alkoholu.” Meitene apzvēr, ka visu slikto esot atmetusi.

Eiropas skolu aptaujas dati 

Vairāk nekā trešdaļa jauniešu, sasniedzot 16 gadu vecumu, sāk regulāri lietot alkoholu.

Piecpadsmit gadu vecumā amfetamīnu pamēģinājuši 2,9 % jauniešu, metamfetamīnu – 2,4, maģiskās sēnes – 2,4, kokaīnu – 2,3, kreku – 2,2, heroīnu – 2,1 procents.

Kur meklēt palīdzību?

Rehabilitācijas pakalpojumus nepilngadīgām personām šogad sāka sniegt nodibinājums Solis Piebalgā.

Jelgavā, slimnīcā Ģintermuiža, ir divas nedēļas vai mēnesi ilga narkoloģiskās motivācijas programma nepilngadīgajiem.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis / Shutterstock