Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Zilākalna Marta – 20. gadsimta izcilākā dziedniece Latvijā. Cilvēks, par kuru stāsta leģendas un teikas; pēc viņas seansiem sāka staigāt pat paralizētie. Marta palīdzēja smagi slimajiem un atrada pazudušos, spēja lasīt citu domas un ieskatīties nākotnē, prata vadīt dabas spēkus un apturēt ugunsgrēkus. Bet, neraugoties uz savām brīnumainajām spējām, viņa bija ļoti vienkārša un pieticīga lauku sieva.
Vairāk par Zilākalna Martu mēs varam uzzināt no Jāņa Arvīda Plauža grāmatām, kurās pieminētas arī kuriozas epizodes. Padomju laikā boļševikiem nav patikušas dziednieces aktivitātes. Viņa vainota, ka pievilinot un muļķojot cilvēkus, turklāt vēl labi nopelnot. Kādudien pie dziednieces atbraukuši miliči, lai aizvestu viņu uz Valmieras iecirkni un nopratinātu. Kārtības sargi iesēdinājuši Martu mašīnā un grasījušies to iedarbināt.
Tajā mirklī dziedniece nodomājusi: “Stāvi, zirgs, mierā rāms! Lai tevi sasper kaut zibeņi, ja kustēsies!” Miliči mašīnu iedarbinājuši, taču, sākot braukt, tā ar lielu troksni noslāpusi un vairs nav kustējusies. Miliči vairākkārt kāpuši ārā un meklējuši vainu, bet viss velti. Viņi daudzkārt mēģinājuši iedarbināt mašīnu, bet tas nav izdevies. Beidzot viens milicis uzbrēcis Martai: “Kāp ārā, ragana! Ar tevi mēs nekur netiksim!” Tiklīdz Marta izkāpusi no mašīnas un iegājusi savās mājās, tā miliči mašīnu iedarbinājuši un aizbraukuši. Kopš tā laika viņi likuši dziednieci mierā.
Bet ar to stāsts nebija galā. Viens no miličiem, kas gribējis vest dziednieci uz nopratināšanu, dzīvojis Dikļos. Viņam bijis motocikls ar blakusvāģi, un viņam sanācis ik pa laikam braukt garām Martas mājām. Un vienmēr, kad milicis braucis garām Zažēniem, tā motocikls noslāpis. Katru reizi viņš bija spiests iet pie dziednieces un lūgt, lai viņa atļaujot iedarbināt motociklu. Marta vispirms nokauninājusi milici par to, ka šis gribējis vest viņu uz nopratināšanu, bet pēc tam teikusi, ka var doties pie motocikla – tas esot braukšanas kārtībā. Un tā vienmēr, kad viņš braucis garām, tā motocikls noslāpis. Nabaga milicis tā nomocījies, ka sācis braukt pa apkārtceļu, ar lielu līkumu – ka tikai tālāk no Zažēniem.
Zinātāji apliecina – Martas ekstrsensorā ietekme bijusi tik spēcīga, ka viņa spējusi apstādināt ne tikai miličus, bet arī ugunsgrēku. Par to liecina kāds reāls gadījums, kura liecinieks bija viņas skolnieks Aldis Ķeviņš. Kādā pavasarī Zilākalna puikas bija aizdedzinājuši Martas tantes pļavu, bet tālāk aiz pļavas – valsts mežs. Brieda katastrofa un nepatikšanas. Tad dziedniece apsēdās pie trijžuburu gobas, skaitīja īpašus vārdus un vilka apļus gaisā. Pēc tam: “Dievs augstais, nāc nu man par palīgu!” Pēc kāda laika uguns tika apstādināta.
Ne mazāk īpašs bijis gadījums, kad Marta izcēlusi automašīnu no bedres. Kādā svētdienā viņa braukusi uz Dikļiem, uz dievnamu, bet pēc tam – atpakaļ. Braukuši ar žiguli, pie stūres šoferis, aizmugurē – dziednieces skolnieks Aldis Ķeviņš. Automašīna iestrēgusi dubļos, bijis skaidrs, ka ārā netiks. Aldis Ķeviņš vēlāk atcerējās: “Martas tante sēdēja priekšpusē, blakus šoferim, es aizmugurē. Martas tante atkal skaita vārdus, velk apļus gaisā. Bija tāda sajūta, ka ceļas mati gaisā, deniņos spiediens, it kā sēdētu lidmašīnā. Ausīs džinkst, un ļoti liels siltums, varēja arī just, ka ceļ uz augšu. Sviedri lija aumaļām! Sajūta vispār vienreizēja – it kā mašīnā būtu divas atmosfēras!
Martas tante saka: “Brauc!” Šoferis sāka stumt mašīnu – uz priekšu un atpakaļ, kā jau parasti mēdz iešūpot. Protams, mašīna no tās milzīgās peļķes ārā un mēs braucam! Nevarētu teikt, ka mēs vairs nekur neiegrimām, bet fakts ir tas, ka mašīna vairs neapstājās. Protams, šoferis jau nu centās tā braukt, lai netrāpītu tajās dziļākajās bedrēs, bet tur nemaz nebija iespējams citādi izbraukt. Mašīna pie mājas klāt gan! Reāls brīnums – kā tas var notikt? Bet tā tas notika! Un tādu gadījumu bija daudz.
