Pirmā sieva - dabas kļūda vai izmēģinājuma trusītis? Iveta: "Man vienkārši žēl zaudētā laika"

Es te prātoju – vai jābūt pirmajai sievai, lai tik saasināti, kā es to daru, uztvertu pirmo vīru publiskās atklāsmes par viņu pirmajām sievām? Tomēr pateikšu, kas man lika pievērsties šai tēmai: dažas pēdējā laika intervijas presē ar populāriem vīriešiem, kuri, manuprāt, nav izmantojuši lielisku izdevību paklusēt.

* Kādā intervijā iemīļots ētera stārs saka – apprecot otro sievu, sajuties patiesi mīlēts. Ar pirmo, redz, bijis pienākums precēties, jo... bijis svarīgo patikt citiem cilvēkiem.

* Kāds mūziķis ne reizi vien presei stāsta, ka otrajā laulībā beidzot nav jāmelo, ka beidzot atradis mīlestību. Jājautā, kas gan lika uzkavēties pašam un arī sievu aizturēt pirmajā laulībā tik ilgi, turklāt vēl bērnus radīt.

* Kādas slavenas sievietes pirmais vīrs pēc šķiršanās sniedz intervijas par savu laimīgo dzīvi ar citu sievieti, bagātīgi ilustrējot ar ceļojumu bildēm; abi smaida, abiem mati vējā plīvo, fonā jūra, saule...

No vienas puses, ko gan viņiem var pārmest. Kā viens no viņiem atzīst – izaugām katrs dažādos virzienos. Izaugsmi taču nepārmetīsi, vai ne? Un galu galā – ko darīt vīrietim pēc pirmās neveiksmīgās laulības – aiziet klosterī, vai?

No otras puses – tas, kas man uzsita asini, laikam ir tas publicitātes vieglums, ar kādu presē salīdzina pirmo ar nākamo – beidzot mīlestības pilno – laulību.

Bet nu nav jau nekāds džentlmeņu laikmets, un patiesībā ne par vīriem nr. 1 ir runa. Es gribēju saprast, kā jūtas pirmās sievas, kuras pēkšņi attopas, ka «izaugušais vīrs» kā tāds liecību saņēmis skolnieks aiziet uz nākamo klasi – pie skolotājas, tas ir, atvainojiet, sievas Nr. 2. un turpina vairāk vai mazāk publiskot savu laimi.

Uzreiz pateikšu to, ka tā saukto populāro vīru pirmās sievas no intervijām atteicās un arī telefona sarunās nebija runīgas. Galvenais atteikuma iemesls – viņām šāda publicitāte nav vajadzīga. (Šajā ziņā viņu bijušie vīri tiešām ir daudz pļāpīgāki savu jauno dzīvju pārstāstos.)

Taču katra no mums jau zina kādu sievu Nr. 1, kurai bijis jānoskatās, kā bijušie aktīvi turpina kārtot savas dzīves, kamēr pašām kāds brīdis pagājis, laizot brūces. Dažas no tām, kuras pazīstu es un ar kurām parunāju, mani, atklāti sakot, pārsteidza. Izrādās, neviena nealkst asiņu!

90% jaunības kļūda

Sauksim viņu par Sarmīti (27). Viņai ir divi bērni. Viņas pirmais vīrs nu izveidojis jaunu ģimeni. Šķita, te gan dzirdēšu iznīcinošus tekstus – ņemot vērā, cik ļoti viņas ekslaulenis Ivars mainījies otrās laulības laikā. Savulaik Sarmītei nācās tikt ar bērniem un dzīvi galā pašai, jo bijušajam rokas esot augušas no nepareizās vietas. Tagad gan viņai no bērniem dzird, kā Ivars ceļ māju, taisa to un šito. Bet Sarmīte saka: «Dažas pirmās sievas večiem visu mūžu ir kā skabarga pakaļā, bet es par savējo tikai priecājos.»

«Viss vienkārši: evolūcija notikusi! Jo arī rūpes par otru ir jāiemācās. Sievietēm tas kaut kā instinktīvāk līdz ar bērnu dzimšanu parādās, gluži kā piens. Vīriešiem – kā kuram, daudz kas atkarīgs no attīstības līmeņa un pieredzes ģimenē.

Vispār teikšu, lūk, ko: uzskatu, ka pirmā sieva vai vīrs 90%  gadījumu ir jaunības kļūda. Nu padomā: vajadzīgi gadi, lai iemācītos svešvalodu. Ar mīlestību ir tieši tas pats. Tu esi mācību procesā, tev vajag kādu, ar ko parunāt, trenēties, un tad – tu satiec kādu, ar ko tev tā saruna aiziet gludi... Diemžēl cieš bērni, kas uzaug ģimenē, kur vecāki tikai mācās runāt viens ar otru.

Nesaprotu tos vīrus, kas atļaujas noliegt kādu savas dzīves posmu. Tad bija tā, tagad ir citādi un  kurš var pateikt, kā vēl nākotnē būs. Un ko teiks vīrietis, kurš it kā bija atradis mīlestību otrajā laulībā, kad viņam sanāks precēties trešo reizi? Ka pirmajā nebija nekā, otrajā bija mīla, bet trešajā – lielā mīla? Man arī tagad nav kauns atzīt: es savā vīrā biju ļoti iemīlējusies, un mūsu bērni bija mīlestības bērni. Bet es attīstījos, viņš attīstījās, mūsu sajūtas mainījās.

Nepiekrītu teicienam – ja nesanāca ar pirmo sievu, tad nesanāks arī ar otro.  Ir saderīgi cilvēki – un ne tik ļoti. Būtībā tā ir liela veiksmes spēle, īpaši pirmās laulības.

Bet viens gan man sāp – bērnu attieksme. Kamēr viņi aug, viņi jau neredz, ka lieliskais tētis patiesībā ne pirkstu nekustina, lai ģimenei viss būtu. Tagad, kad viņš dzīvo atsevišķi un pie viņa var aizbraukt ciemos un dabūt dāvanas, tad viņš ir labais tētis... Tas ir mans pirmās sievas rūgtums, ja tu tādu gribēji dzirdēt. Bet te jau numerācijai laikam nav nozīmes."

Gribu būt otrā sieva!

Ivetai ir pāri 30, meita – pusaudzes vecumā. Viņas uzskati par pirmās sievas lomu ir visai radikāli, jo viņa daudz labprātāk kādam būtu otrā sieva, nevis pirmā.

«Esmu sapratusi, ka būt par pirmo ir kaut kas no sērijas – arteļ „Naprasnij trud”” (krievu val. - artelis „Veltīgais darbs”). Tu izbrien ar viņu kopā visus dubļus, izej visas attiecību skolas, un beigās viņš uz tava rēķina iemācījies visu. Gan to, kad runāt, kad paklusēt, ka puķes jādāvina kādreiz – jā, vienā brīdī viņš to ir aptvēris. Un tieši tad viņš aiziet pie citas – tāds gatavs kā pionieris. Un pēc tam izrādās, ka bijis apspiests, nelaimīgs... Nu cik nav dzirdēts!

Es tikai vairākus gadus pēc pirmā laulības sapratu, ka pieļāvu lielāko kļūdu pašā sākumā: apprecējos ar viņu. Ja cilvēks nepatīk viscaur tāds, kā ir – precēties nevajag. Mīlas reibonī tu it kā redzi kaut ko nepatīkamu, bet īsti nefiksē; tu domā – ar laiku viņš mainīsies, mēs kopā spēsim. Bet tu nevari viņu mainīt. Pat nemēģini! Tā ir laika tērēšana.

Vispār pirmā sieva zināmā mērā  ir tāda dabas kļūda, eksperimentālais trusītis. Zinu, ka man tagad var piesiet baigo greizsirdību; to, ka nelaižu savu pirmo vaļā un nez ko vēl. Nu nav tā. Jau sen esmu palaidusi gan domās, gan oficiāli. Ja mums nebūtu kopēju paziņu un meitas, es pat nezinātu, ko viņš dara. Man vienkārši žēl zaudētā laika. Jo vīrietim laika vienmēr ir vairāk; nu kaut vai tādā ziņā, ka manam bijušajam vēl var būt bērni, un nevienam tas nešķitīs dīvaini, bet man drīzāk mazbērni jāgaida, un tas īstais vīrietis kaut kā nerādās...»

Tagad otrā sieva esmu es

Zinta bija diezgan zināma puiša pirmā sieva. Viņas eksvīrs pēc šķiršanās sāka publisku attiecību un laulību karuseli, ko Zintai pietika prāta absolūti ignorēt. Viņa atguvās visai ātri un patlaban dzīvi dzīvo tā, kā pašai patīk. Tikai tagad viņa iemācījusies, ka ne vienmēr lomu sadalījums ir tik skaidrs, kā varbūt šķiet.

"Sākums bija klasisks: viņš bija sliktais, es biju labā, un visi mani žēloja. Un jo labāk viņam gāja, jo vairāk žēlotāju bija manā nometnē. Man tas šķita normāli, kamēr nenonācu pie psihoterapeita. Tagad man skaidrs, ka ne jau viņš viens visu to putru ievārīja.

Agrāk es biju arī daudz cietāka. Man daudz kas bija skaidrs: ja viņam nesanāca ar pirmo, nesanāks arī ar otro un nākamo, šķiršanās ir tikai laika jautājums. Un dzīve to arī vairākkārtīgi pierādījusi! Bet tagad... Tagad arī es esmu kļuvusi par kāda otro sievu. Un kaut kur ir pirmā. Ko tad varu runāt. Varu tikai cerēt, ka ar otro reizi man izdosies. Varbūt manam bijušajam arī tā šķita.

Nevaru teikt, ka vēlu savam exvīram visu to labāko, tik cēla neesmu. Manu dzīvi viņš zināmu laika posmu sačakarēja visai pamatīgi. Bet arī sliktu viņam nevēlu, un viņa asinis, goda vārds, nealkstu. Lai dzīvo, kā prot. Es ticu, ka ir kādi augstāki spēki, kas katram galu galā iedod pēc nopelniem!"

Sievas Nr. 1 mācības

•    Padomā – ja apprecēsi tikai materiālu, kuru gribēsi uzlabot un pārveidot, tad zini: tur arī aizies visa tava enerģija. Kļūsi par otro mammu vai skolotāju... Un no mammām vai skolotājām iemācās vajadzīgo, un aiziet!

•    Pēc šķiršanās mēģini neglabāt rūgtumu. Atļauj sev laizīt brūces – bet tikai tik ilgi, kamēr sadzīst! Pēc tam piecelies un ej tālāk.

•    Par savu laulību runā tikai labu vai neko. Pļāpīgums un gaušanās lai paliek vājiem vīriešiem, kuri vēl daudz ko dzīvē nav sapratuši.