LNT rīta cilvēks Oskars Lepers: "Ja mani sajauc ar brāli, neapvainojos. Un Rihardam ir tāpat!"
Katru nedēļu izmēģināt jaunas profesijas, hobijus un iepazīstināt skatītājus ar talantīgiem, gudriem Latvijas cilvēkiem ir TV žurnālista Oskara Lepera galvenais darba uzdevums. Viņš stāsta, ka ir «okupējis» brīvdienu rītus, jo rosās gan «LNT brokastu» studijā, gan uzmundrina klausītājus «Star FM» ēterā, bet pirms gaidāmā Ziemassvētku drudža nedēļu atpūtās saulainajās Kanāriju salās.
Sarunājamies ar videozvana palīdzību, jo pašlaik atrodies ārzemēs. Vai saules pietrūka?
D vitamīna. Decembris ir ļoti noslogots mēnesis Ziemassvētku pasākumu dēļ, tāpēc gribas pirms tam uzņemt enerģiju tur, kur vairāk saules.
Ziemassvētku dāvanas arī tur gādāsi?
Domāju, ka nē. Šis ir laiks man, domāšu par sevi. Uzņemšu saules starus, jo novembrī Latvijā to ļoti pietrūkst.
Cik ilgi jau strādā LNT?
Nākamā gada sākumā svinēšu sešu gadu jubileju, bet televīzijā kopumā jau esmu sešus gadus. Pirmo videostāstu veidoju LTV1 raidījumam «Viss notiek» kopā ar Evu Ikstenu. Radījām stāstu par vienu amerikāņu meiteni, kas izdzīvoja latviešu tradīcijas, gāja sēņot, devās uz Centrāltirgu... Un tas bija pavisam nesen ēterā, pirms sešiem gadiem. ( Pasmaida.) Tā apguvu sižetu veidošanas prasmi.
Tālāk ceļš veda uz LNT?
Jā! Darbs LNT sākās ar diezgan pretēju stāstu veidošanu nekā pašlaik raidījumam «Tautas balss». Tad mēģinājām risināt cilvēku problēmas, bet tagad «LNT brokastīs» mūsu uzdevums ir radīt pozitīvas emocijas, lai brīvdienu rītos cilvēki vieglāk pamostos, sāktu smaidīt un baudītu brīvdienas.
Vai televīzijā esi drosmīgāks nekā dzīvē?
Bija reportāža, kurā es mazgāju logus Iekšlietu ministrijas mājai. Man ir lielas bailes no augstuma, un kopā ar alpīnistiem, laižoties pāri sienai un mazgājot logus, bija skaidrs: ja mani nefilmētu, rokas no mājas jumta neatlaistu, bet toreiz izbļaustījos un laidos lejā mazgāt logus.
Tas ir spilgtākais piemērs, ko atceries?
Ir divu veidu stāsti un divu veidu atbildes uz šo jautājumu. Ir stāsti, kuri man pašam ir bijuši vislielākais pārdzīvojums, un viens no tiem ir tas, kuru tikko izstāstīju, un ir tādi, kurus skatītāji uzņem ar vislielāko prieku, viņiem ir interesanti, bet es filmēšanas procesā nepiedzīvoju tik daudz spilgtu emociju vai nepārvaru savas bailes. Piemēram, bija stāsts par mākslas vingrošanu. Skatītāji priecājās redzēt, kā es kopā ar mākslas vingrošanas meitenēm uz paklājiņa taisu trikus. Abi varianti ir labi.
Man ir paveicies, ka katru nedēļu varu paveikt ko tādu, ko nekad dzīvē neesmu darījis, un šo pieredzi cenšos nodot arī radioklausītājiem, jo ne jau tikai «LNT brokastīs» brīvdienās dzīvoju, esmu arī «Star FM» ēterā, un tad ar klausītājiem aprunājos par nedēļas laikā paveikto. Varbūt kāds iedvesmojas no maniem stāstiem un izdomā pamēģināt! Darbadienās cilvēkiem lieku mieru, bet brīvdienās mazās devās esmu gan radio, gan televīzijā.
Jā, mūs jauc ne tikai pēc balsīm, bet arī vizuālā izskata dēļ. Tie ir gēni, tur neko neizdarīsi, neko arī nevajag darīt. Varu tikai lepoties ar to, ka viņu sajauc ar mani, un otrādi, jo mēs abi veicam labus darbus. Esam viens par otru lepni, ja sajauc, tad sarunu mierīgi varu arī turpināt. No sākuma parunāju kā Rihards un sarunas beigās pasaku, ka vispār esmu Oskars.
Tā ir bijis?
Jā! Tad, protams, ir interesanti vērot šo cilvēku reakciju, kā viņi samulst, uzzinot, ka saruna bijusi ar brāli. Ja mani sajauc ar brāli, nekad to neuztveru kā ļaunu pārmetumu vai apvainojumu. Un zinu, ka brālim ir tāpat. Tas mums abiem liek pasmaidīt.
Domāju, ka Latvijā pietiek ar diviem brāļiem Leperiem. Ja vēl trešais būtu tāds pats, būtu daudz grūtāk mūs atšķirt. Vecākiem nemaz nav tik viegli, jo mums abiem profesijas ir tādas, kas prasa daudz strādāt brīvdienās. Ar to jāsamierinās gan vecākiem, gan manai draudzenei.
Bet ir taču reizes, kad sanākat visi kopā?
Cenšamies svētkos un arī citās dienās paciemoties Talsos pie vecākiem.
Paldies par komplimentu! Par duetu «Sandra» bija tā: brālis teica, ka viņam ir nepieciešama palīdzība. Bija interesanti. Tas ir priekšnesums, kas daudziem palicis atmiņā no iepriekšējās šova sezonas, un zinu, ka pēc tā latviešu dueta «Sandra» popularitāte pieauga. Ir izdevies palīdzēt Sandrai un Andrim Brīnumiem atgriezties slavas virsotnē.
Humoram un spējai pasmaidīt par sevi ir jābūt, sevišķi, ja strādā TV un izklaides žanrā. Ja cilvēks ir nopietns un tādu uztver dzīvi, tad zūd komunikācijas prieks, dzīvotprieks...
Kopā ar mammu tevi redzēsim TV raidījumā «Mana mamma gatavo labāk nekā tavējā». Kāda bija šī pieredze, sastrādājoties ar mammu virtuvē?
Kad mani aicināja piedalīties, atbildēju, ka esmu gatavs, bet par mammu nezinu, jo līdz šim viņa nebija bijusi TV ekrānā. Taču beigās mammai tas izvērtās par foršu piedzīvojumu, un redzēju, ka viņa tur jutās pat pārāk labi – kā savā darbavietā. Tad man bija skaidrs, no kurienes man tie gēni nāk. ( Pasmejas.)
Ko esi aizguvis no savas mammas un gribētu tālāk īstenot savā dzīvē?
Uzaudzināt tik labus dēlus. ( Pasmaida.) Tas ir labs darbs un panākums, bet, ja nopietni, tad mana mamma ir Talsu novada Bērnu un jauniešu centra direktore. Daudzus gadus viņa vadīja arī teātra studiju. Tā, lūk, bija arī pirmā pieredze teātrī, kas sevišķi Rihardam diezgan lielā mērā noteica viņa dzīvi. Viņš ātri apzinājās sevi uz skatuves. Savukārt es apzinājos to, ka mani teātris pārāk nevilina. Teātra studijā sapratu, ka nebūšu aktieris, bet prasme runāt un uzstāties auditorijas priekšā man ļoti noder.
Mūsu bērnība bija interesanta, jo tētis nodarbojas ar lauksaimniecību, un vasaras mums lielākoties pagāja, strādājot un palīdzot tētim lauku darbos. Savukārt skolas laikā dzīvojāmies bērnu un jauniešu centrā. Tas ir divas dažādas pasaules, kas mūs ir labi veidojušas un rūdījušas.
Ko dari ārpus darba?
Ar «LNT brokastu» palīdzību meklēju savu lielo hobiju. Daudz iespēju bijis, bet vēl meklēju un skatos, ar ko cilvēki nodarbojas. Man ļoti patīk braukt ar vespu. Ar citiem vespu braucējiem dodamies kopīgos izbraukumos, pārrunājam aktualitātes. Tie visi ir starojoši cilvēki, kas brauc ar vespām!
Man ir vēl viens darbs, esmu skolotājs Rīgas Kultūru vidusskolā. Vidusskolēniem pasniedzu retoriku. Man patīk šis darbs, un cenšos būt tāds skolotājs, kādu pats sev būtu vēlējies redzēt klases priekšā, tāds, kurš mēģina saprast skolēnus, runāt ar viņiem. Ja stundas beigās dzirdu no skolēniem, ka 40 minūtes paskrēja nemanot, man ir prieks un uzskatu savu uzdevumu skolā par izpildītu.
Līva Krastiņa, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: publicitātes, no Oskara Lepera privātā arhīva
