2020. gada 26. jūlijs, 05:30

Dzejniece Austra Skujiņa salūza gluži kā trausls zieds

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

Austra Skujiņa – meitene ar skumjajām, grūtsirdīgajām acīm. Ne tikai pati, bet arī viņas dzeja ir pilna skumju, nepiepildītu ilgu un traģikas. 1932. gada 5. septembra naktī viņa pielika punktu savai dzīvei – noslīcinājās, ielecot Daugavā pie AB dambja. Viņai bija tikai 23 gadi.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Austra Skujiņa piedzima 1909. gada 10. februārī Rīgas apriņķa Vidrižu pagastā, kur viņas tēvs bija mežsargs. Viņa ģimenē bija jaunākais bērns – Austrai bija četras māsas un brālis. Jau no bērnības meitene bija savrupa – reti piedalījās kopīgās rotaļās ar citiem bērniem, lielākoties turējās viena. Viņai patika lasīt un zīmēt, agri atraisījās dzejiskā fantāzija – savu pirmo dzejoli Austra uzrakstīja desmit gadu vecumā.

1919. gadā viņa sāka mācīties Pabažu pamatskolā, vēlāk turpināja skoloties Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Pēc tēva nāves, pasliktinoties ģimenes materiālajiem apstākļiem, sāka strādāt par kurjeri sludinājumu kantorī, bet vakaros mācījās Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, kuru pabeidza 1927. gadā. Tad Austra iestājās Latvijas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē, sāka strādāt Zemkopības ministrijā par mašīnrakstītāju, darbojās studentu biedrībā Zemgalija.

Neskatoties uz savu izteikto savrupību, jauniete bija zinātkāra un radoši aktīva. Paralēli studijām viņa klausījās Pāvila Rozīša lekcijas Tautas augstskolas Literārajā studijā, apmeklēja Zigismunda Vidberga vadītās nodarbības zīmēšanā, darbojās legālajās strādnieku jaunatnes organizācijās un virknē preses izdevumu, kā arī interesējās par skandināvu, vācu ekspresionistu, angļu, amerikāņu un austrumtautu dzeju, atstājot daudz norakstu un tulkojumu.

Rīgā Skujiņa turējās kopā ar jaunajiem dzejniekiem – avangardistiem, kuri savos uzskatos lielākoties bija kreisi. Viņa iestājās sociāldemokrātu partijā, lai gan vēlāk, pētot dzejnieces vēstules, atklājās, ka īpaši liela interese par politiku viņai nav bijusi.  Kādā vēstulē viņa ironiski rakstīja: “Ja nebūs darba, stāšos Veckalna partijā un saukšu: “Visu zemju bezdarbnieki, apvienojaties! Slava sliņķiem un lāsts bagātniekiem!” Ja jutīšos bagāta, tad nē, jo sociāldemokrāti bagātos neieredz. Arī dvēseles bagātos ne.”

Dažādu apstākļu spiesta, Skujiņa pēc gadu ilgām mācībām atstāja augstskolu. Viņa turpināja strādāt ministrijā un rakstīt dzeju. Vviņas pirmā publikācija bija dzejolis Sapņi laikrakstā Sociāldemokrāts 1926. gadā. Vēlāk Skujiņas dzejoļi tika iespiesti gan žurnālos, gan laikrakstos, viņas cienītāju pulks auga, pašai veidojās draudzība ar savas paaudzes literātiem. Dzejniece pieslējās literārajām grupām Trauksme un Zaļā vārna, viņas tuvākie domubiedri bija dzejnieki Jānis Grots, Aleksandrs Čaks, Jānis Sudrabkalns, Valdis Lukss. Īpaši tuva Skujiņai bija Eduarda Veidenbauma dzeja.

Austrai Skujiņai nepatikas teorijas un teoretizēšana, jo viņa uzskatīja, ka tas viss ir pārāk tālu no reālās dzīves. Tajā pašā laikā viņa mīlēja pasakas, jo tikai tās esot patiesas, kamēr dzeja un stāsti – pilni melu un liekulības. Māsa Herta izteicās, ka viņa atceras Austru daudzšķautņainu, bezgala maigu, mīļu un nelaimīgu bērnu. Aiz skaļuma un bravūras viņa slēpusi savu vientuļo sirdi.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Nākamā lapa: Dzejniece pašnāvību izdarīja, kamēr kāzu viesi vēl līksmoja pie svinību galda