Diāna Zande: "Neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši"
Būs tādi, kas spēs augt, un tādi, kas paliks autiņbiksītēs, teic psihoterapeite Diāna Zande. Izgājusi cauri dažādām krīzēm, viņa sniedz reālus padomus. Tas ir pārsteidzoši, ka Diānā sadzīvo gan liels domu dziļums, gan pāri plūstošs kucēna prieks. Tas piestāv vietai, kur tiekamies – Mālpils pusē zem ābelēm.
– Tas, ko saki par sīkajām problēmiņām, par kurām cilvēki cepas… To taču nevari teikt saviem klientiem?
– Kad cilvēks atnāk uz terapiju, manas – Diānas – vērtības un pārliecība par dzīvi apstājas. Es mēģinu saprast, kā cilvēkam ar viņa pasaules uzskatu, viņa vērtībām palīdzēt justies labāk, izmantojot tās metodes, kuras varu piedāvāt.
– Droši vien tikai neliela daļa sabiedrības apmeklē psihoterapeitu. Ir statistika?
– Tā ir ķeza, jo nav skaidras statistikas. Cilvēki joprojām negrib atzīt, ka iet pie terapeita.
– Tas ir nevis luksuss, bet kauns?
– Pietiekami daudziem cilvēkiem jā. Dažreiz pat ģimenes locekļiem negrib to atklāt. Tas ir emocionālais luksuss – apmeklēt terapeitu. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, cilvēkam ir iespēja regulāri rūpēties par savu emocionālo labsajūtu. Otrkārt, viņš var risināt kādas ieilgušas problēmas. Treškārt, viņam ir iespēja augt, attīstīties, mācīties jaunus veidus, kā piedzīvot pasauli. Darbā ir kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, izaugsmes iespējas, un apmeklēt terapeitu ir kā paaugstināt savu cilvēcisko kvalifikāciju. Es iepazīstu sevi, līdz ar to arī pasauli redzu drusku citādi.
– Var teikt, ka iegūsti mazliet citu dimensiju?
– Daudz dimensiju. Kaut saprast, kāpēc man vajag piekto vasaras kleitu. Varbūt tomēr vajag uzmanību, kādu saņemšu, kad uzcirtīšos. Kad saprotu, ka šīs sajūtas varu iegūt kādā citā veidā, man nevajag apkārtējo apbrīnu, es varbūt pārstāju tērēt. Patērētāju sabiedrībā tā ir – mēs pērkam labsajūtai. Pirkšana bieži vien ir sevis nomierināšana.
– Pašterapija?
– Nē, kā atkarība. Vai nu iedzeru alkoholu, un man uz to brīdi ir labi, vai nopērku jaunu kleitu. To nesaku par visām kleitām (smejas). Ja cilvēkam ir divas trīs, tad okei, bet ja viņš katru nedēļas nogali dodas uz veikalu ko pirkt…
– Kad pie tevis ierodas klients, tu iekāp psihoterapeita kurpēs. Bet tu jau kā aktrise iemācījies iejusties cita cilvēka jūtu dabā.
– Teātra fakultāte un mana pirmā profesija ārkārtīgi labi iemācīja pieslēgties tam, ko daru, būt tajā par simt procentiem. Un tad pārslēgties uz nākamo cilvēku.
– Pieslēdzies arī empātiski?
– Es noteikti nesabrūku blakus, taču sesijās man ir tecējušas asaras. Un tie ir skaisti mirkļi. Ne jau tas, ka terapeits apraudas, ir skaisti, bet tas, ka dažreiz ir kaut kas tik emocionāls. Un tas klientam ir ļoti vērtīgi – īsti momenti, kuros, paliekot profesionāļa lomā, esmu sirsnīgs, dziļš, patiess cilvēks.
– Tu drīksti tāda būt?
– Terapijām ir dažādas pieejas. Ir tādas, kur terapeits ir ļoti distancēts. Taču kognitīvi biheiviorālajā terapijā reizēm var dalīties ar pieredzi. Taču arī tad es sev jautāju – kāpēc? Ko tas dos klientam?
