foto: Rojs Maizītis
Pazīstamais rīkstnieks Aldis Janševskis: "Āderu tīkli plešas visā pasaulē, tā nav tikai Latvijas "dīvainība""
Cita pasaule
2020. gada 29. jūnijs, 05:04

Pazīstamais rīkstnieks Aldis Janševskis: "Āderu tīkli plešas visā pasaulē, tā nav tikai Latvijas "dīvainība""

Gunta Kļaviņa

"Patiesā Dzīve"

Mūsdienās daļa sabiedrības rīkstnieku cunfti uzskata teju vai par šarlatāniem, un, ko tur liegties, šad un tad jau arī pa kādam neprašam gadās, bet tos ātri vien atkož. Savukārt īstam rīkstniekam spēja sajust āderes ir dabas dota, tomēr tas nav nekas pārdabisks. Rīkstnieks vienkārši ir ārkārtīgi jutīgs cilvēks, kura rokās rīkstīte danco, griežas vai pulsē – atkarībā no tā, ko tās pavēlnieks sajūt zemes dzīlēs, ūdenī vai gaisā.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

– Katram rīkstniekam ir savs iecienītais instruments. Kāds ir jūsējais?

– Biežāk lietoju metāla stienīšus, bet koka rīkstīti izmantoju, ja ir vajadzīgi jutīgāki mērījumi. Literatūrā gan teikts, ka rīkstītei var izmantot pilnā mēnesī grieztu ievas, korintes vai priedes zaru, un tie der tikai tik ilgi, kamēr svaigi; kad sakalst, tad vairs īsti nedarbojas. Ar mani tā nav – varu izmantot gan sakaltušas rīkstītes, gan 90 grādos izliektus metāla stienīšus, pat plastmasu, izliektu stikla stienīti un tamlīdzīgi. Manās rokās tas viss darbojas – āderes platumu varu noteikt līdz centimetriem.

Un vēl – ar koka rīkstīti varu uztvert garām lidojošu cilvēka dvēseli. Esmu to piedzīvojis ne reizi vien – bezvējš, stāvu vietā, kur nav āderu, un pēkšņi rīkstīte pagriežas pa kreisi vai pa labi. Tad zinu, ka tur kāda dvēsele aizlido. To zinu arī tādēļ, ka agrāk esmu sazinājies ar NLO un saņēmis no viņiem signālu, ka viņi mani dzird. Tās nav manas fantāzijas – tā ir zinātnes nākotne.

– Jūs minējāt, ka dažkārt gadās izkāpt ārpus rīkstnieka spēju robežām un iejusties ekstrasensa ādā. Šajā sakarā jums noteikti ir vēl kāda nodarbe, par kuru būtu vērts pastāstīt.

– Varu atzīties, ka dažkārt iekrītu azartā un kādam senam klientam piedāvāju atstāt mājas miera sargātāju jeb mājas gariņu. Īstenībā tas ir fantoms, ko radu ar savu domu spēku un ar roku manipulācijām. Tas var būt lodes, kvadrāta, trīsstūra, piramīdas formā vai pat cilvēka silueta veidolā. Es to uzbūvēju un nolieku konkrētā vietā, kur tas arī saglabājas. Var vērt vaļā logus, var būt caurvējš, cilvēki var staigāt garām – tam nekas neskādē.

Un tas stabili saglabājas – esmu apciemojis paša veidotos mājas gariņus pēc gada vai diviem, un tie aizvien ir turpat. Šo darbību saucu par personālās zonas izveidi. Ar tās izpausmēm, gan daudzreiz spēcīgākām, sastopas ceļotāji Tibetā, kuriem ir atļauts apmeklēt Somathi alas. Tur personālās zonas ir tik spēcīgas, ka ala, kura ir atvērta, neļauj ziņkārīgajiem tajā ieiet (paātrinās sirdsdarbība, mainās asinsspiediens līdz dzīvībai bīstamiem parametriem).

– Ar kādu nolūku veidojat šos fantomus?

– Parasti ieperinu mājas energoinformatīvajā laukā kādu figūru, kuru uzlādēju ar pozitīvām vēlmēm. Kad māja vēl ir tukša, neapdzīvota, tai nav pašai savas enerģētikas. Es parasti iegriežu fantomu, lai tas rotē, un šīs rotācijas kustības var uztvert arī ar rīkstīti – tā sāk pulsēt, viegli svārstīties kā pulksteņa pendele. Kad fantoma skaldne tuvojas rīkstītei, tā pievelkas. Tas kalpo kā mājas labais gariņš, kurš pieskata saimnieku, dod viņam mieru.

Ja cilvēks ir slims, viņam ķeras domāšana, viņš nespēj atrisināt kādas problēmas. Fantomu piekarinu kaut kur gaisā, parasti virs sēdvietas, kur saimnieki atpūšas. Veidojot mājas gariņu, es paņemu saimnieku aiz rokas un lūdzu domās izteikt savas vēlmes vai to, kas viņam traucē, no kā viņš vēlētos tikt vaļā. Tas ir kā neredzamais palīgs, un, ja seko senču tradīcijām, tad šādiem mājas gariņiem parasti noliek kādu cepumiņu, iededz svecīti, vārdu sakot, iepriecina gariņu un pateicas tam par aizsardzību.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Ja ir kāda problēma, vajag nosēsties zem šī fantoma un domās koncentrēties uz risinājuma meklēšanu. Atbilde gan neatnāk uzreiz, bet varbūt nākamajā dienā – pēkšņi kā no zila gaisa rodas padoms vai kāda vērtīga ideja.

– Tas tiešām izklausās pēc maģijas...

– Domām ir liels spēks. Es to izmantoju arī savā praksē. Ja jāmeklē tikai ūdens āderes, es koncentrējos tikai uz tām, un man nerādās Hartmana un Kirī līnijas. Ja man vajadzīgas Hartmana līnijas, es galvā it kā pārslēdzu citu diapazonu un varu tās nomērīt. Tā sevi var pārslēgt tikai ļoti pieredzējis rīkstnieks – tur vajadzīgs gadiem ilgs treniņš un liela koncentrēšanās. Ne par ko citu nedrīkst domāt.

Vēl esmu novērojis tādu lietu, kas nav ne presē aprakstīts, ne internetā atrodams, – saules gaismas plankumiņš (sauleszaķītis) uz grīdas āderi neveido, bet, ja kaut kur novieto prizmu, kas sadala gaismu spektros, rīkstīte uzrāda, ka tur darbojas āderes enerģija. Kad saule vairs tai vietā neiespīd, arī ādere vairs neuzrādās. Maģija nav mūsos. Maģiska šķiet nezināmā pasaule mums apkārt – līdz mirklim, kad nezināmais kļūst zināms.

Nākamā lapa: Ūdens āderes un to enerģija