Pazīstamais rīkstnieks Aldis Janševskis: "Āderu tīkli plešas visā pasaulē, tā nav tikai Latvijas "dīvainība""
Mūsdienās daļa sabiedrības rīkstnieku cunfti uzskata teju vai par šarlatāniem, un, ko tur liegties, šad un tad jau arī pa kādam neprašam gadās, bet tos ātri vien atkož. Savukārt īstam rīkstniekam spēja sajust āderes ir dabas dota, tomēr tas nav nekas pārdabisks. Rīkstnieks vienkārši ir ārkārtīgi jutīgs cilvēks, kura rokās rīkstīte danco, griežas vai pulsē – atkarībā no tā, ko tās pavēlnieks sajūt zemes dzīlēs, ūdenī vai gaisā.
– Vai mūsdienās vēl būvē akas, vai arī tās ir palikušas vēsturē?
– Akas vēl būvē, un tām noderīgu vietu atrašana ir aptuveni puse no maniem izsaukumiem. Akas vietas meklēšana notiek tā – es atrodu āderi un eju tai līdzās līdz brīdim, kad tā krustojas ar kādu citu. Tā arī akai ir īstā vieta. Uz āderu krustpunktiem nereti aug vareni ozoli. Ja tādus redzu, jau pa gabalu varu pateikt, ka tur ir krustpunkti.
Runājot par ozoliem, prātā nāk pāris gadījumu no manas prakses. Piezvana kāds cilvēks un lūdz konsultāciju pa telefonu, kā atrast akas vietu. Saku, ka spēcīgos āderu krustpunktos aug kupli ozoli. Ir bijis tā, ka cilvēks vēlas ietaupīt, nesaucot rīkstnieku, un pēc šī skaidrojuma paziņo: “Man viss skaidrs, vairs neko nevajag!” Cilvēku muļķība sniedzas pat tik tālu, ka viņi ir gatavi izrakt ozolu, lai tā vietā ierīkotu aku…
– Likvidēt tādu sētas krāšņumu!
– Cilvēki ir tik mazattīstīti, ka akas dēļ var likvidēt varenu ozolu. Zinu, ka Vācijā, ja cilvēks vēlas iegādāties īpašumu, kurā aug ozols, tas ir kā papildu bonuss, par kuru jāpiemaksā atsevišķi – ap 2000 eiro par katru koku.
– Kas vēl par akām būtu jāzina?
– Apmēram 90 % ir akas ar gruntsūdeni, un tas nav labākais variants, jo gruntsūdeņi, kā zināms, bieži mēdz būt piesārņoti ar herbicīdiem vai minerālmēsliem. Tādas akas tiek raktas līdz vietai, kur smilšu slānis atduras pret māla slāni un ir uzkrājies ūdens. Pa māla slāņa virspusi kā pa jumtu tek, piemēram, pazemes strauts. Tādām akām raksturīgas arī sezonālās svārstības – ja ir sausa vasara, var izžūt.
Vēl var būt starpslāņu ūdeņu akas. Tas ir labāks variants, jo ūdens ir aizsargāts, nav piesārņots kā gruntsūdens akās. Tomēr starpslāņu ūdens var būt arī ļoti negatīvs, piesārņots. Ja šī ūdens ādere iziet zemes virspusē vietā, kur ir liels piesārņojums, piemēram, ar organiskajiem atkritumiem (kūts vai tualete), tad arī starpslāņu ūdens ir samaitāts.
– Kāda būtu visoptimālākā aka jūsu skatījumā?
– Labs, dzidrs ūdens iztek no smilšu, grants, oļu ūdens horizonta. Ļoti svarīga ir ne tikai ūdens garša, bet arī sastāvs, tāpēc tiem, kas to vēlas, es piedāvāju bagātināt ūdeni ar silīciju. Kad saimnieks izrok aku un tajā jau sāk ieplūst ūdens, es lieku akas dibenā tīra elementārā silīcija šķembas. Tās iebērtas pītā, caurlaidīgā maisā, un to var izcelt, lai šķembas notīrītu. Ar laiku silīcija joni nonāk akas ūdens sastāvā, un tam ir ļoti pozitīva ietekme uz veselību.
Dabā gan silīciju tīrā veidā nevar iegūt – tikai rūpnieciski. Piemēram, Krievijā, kādā augsto tehnoloģiju rūpnīcā to kausē 5000 grādu temperatūrā milzīgās krāsnīs, kur pat akmeņi izkūst un pārtop šķidrā masā. No tās veido silīcija plāksnes, kas man vēl ir saglabājušās krājumos no seniem laikiem. Pirms iegremdēšanas akā tās jāsasmalcina šķembās.
