Kā pandēmijas laikā sadzīvot ar diagnozi – vēzis. Saruna ar onkologu Jāni Kāpostiņu

– Esat arī ķīmijterapeits, tāpēc pastāstiet mazliet par to. Kāpēc nepieciešama ķīmijterapija?

– Tā ir viena no pamata ārstēšanas metodēm, bet šai terapijai ir daudz blakusefektu, ar kuriem jārēķinās.

– Kas notiek, ja pacients atsakās no ķīmijterapijas?

– Viņš izlemj savu turpmāko likteni. Pacientam jāsaprot, ka katrai ārstēšanas metodei ir savs laiks. To nevajadzētu nokavēt, jo slimība var progresēt, radīt tādas komplikācijas, ka pēc tam ķīmijterapija vairs nav iespējama un mērķtiecīga.

– Lasot informāciju par ķīmijterapiju, rodas priekšstats, ka zāles visā pasaulē ir līdzīgas, bet to izmantošana un metodes atšķiras. Kā varētu raksturot situāciju Latvijā?

– Vispirms gribu akcentēt, ka viens ārsts nevar izlemt par pacienta turpmāko terapiju. Ir ārsts, pie kura pacients vēršas ar savām sūdzībām, un viņš pacientu izmeklē līdz brīdim, kamēr diagnoze ir pierādīta – ar visām no tās izrietošajām sekām. Pēc tam, kad pacients ir izmeklēts, notiek konsīlijs, kurā piedalās visi onkoloģijas speciālisti. Ķīmijterapijas ārstēšanas metodiku nosaka speciālists – ķīmijterapeits, un katram pacientam tā tiek piemeklēta individuāli.

Katram pacientam, katrai diagnozei, katrai audzēja stadijai ir sava standartizēta ķīmijterapijas shēma, pēc kuras notiek attiecīgas vēža formas, attiecīgas lokalizācijas, attiecīgas slimības stadijas ārstēšana. Viens krūts vēzis var būt ar dažādām stadijām un dažādām lokalizācijām. Tas var būt augšējais ārējais, augšējais iekšējais, apakšējais ārējais vai iekšējais segments. Tas var būt krūts vēzis ar palielinātiem limfmezgliem, ar metastāzēm olnīcās, kaulos, plaušās vai galvas smadzenēs.

Ķīmijterapijas shēmas tiek izvēlētas atkarībā no tā, kāds ir pacientes vecums (vīriešiem arī mēdz būt krūts vēzis), kāda ir viņas ķīmijterapijas panesamība/nepanesamība. To visu nosaka ķīmijterapeits, kurš izvērtē situāciju un izvēlas katram pacientam individuālu terapiju.

– Nav nekāds noslēpums, cik ļoti ķīmijterapija sagrauj imūnsistēmu. Un galu galā pacients taču var iebilst arī pret konsīlija lēmumu, ja jūt, ka nespēs to izturēt.

– Medicīna ar gadiem ir stipri gājusi uz priekšu. Ir īpaši speciālisti, imunologi, kas pēta un strādā ar imūnsistēmu. Tiek veikti izmeklējumi, ir iespējas kaut ko pamainīt, bet šis lauciņš ir ļoti specifisks. Kā papildterapiju onkoloģisko slimību ārstēšanā lieto arī imūnterapiju, kuras indikācijas izvērtē ārstu konsīlijs.

– Nav dzirdēts par gadījumiem, kad imūnā sistēma pēc ķīmijterapijas nebūtu saņēmusi pamatīgu triecienu. Ko varat ieteikt, lai kaut nedaudz stiprinātu imunitāti?

– Ievērot ārsta rekomendācijas un veselīgu dzīvesveidu. Beidzot dzīvot savu dzīvi, netraucējot citiem.

– Saprotu, ka šī tēma ir vesela zinātniskā traktāta vērta, bet nevaru to nejautāt, jo onkoloģiskie pacienti ar novājinātu imunitāti visu laiku ir bijusi riska grupa, viņi viegli var saslimt ar gripu vai plaušu karsoni, nemaz nerunājot par koronavīrusu.

– Jā, šobrīd tas ir pat briesmīgāk par onkoloģiskajām saslimšanām. Protams, arī tāpēc, ka nav pietiekami daudz pētījumu, lai varētu objektīvi spriest par ietekmi uz onkoloģiskajiem pacientiem. Ir maksimāli jāizvairās no visiem iespējamajiem ceļiem, kā vīruss varētu nokļūt pie pacienta. Mēs varētu ierobežot izplatību, ja ļoti stingri ievērotu rekomendācijas, ko iesaka infektologi.

– Ir gadījumi, kad Latvijā vienkārši nav kāda reti lietojama (dārga) medikamenta, un līdz ar to pacienta pilnvērtīga ārstēšana ir apdraudēta.

– Šādā gadījumā ārstējošais ārsts kopā ar pacientu dodas uz konsīliju, kur kopā ar multidisciplināriem konsīlija speciālistiem (ķirurgs, staru terapeits, radiologs, ķīmijterapeits, imunologs) rod risinājumu. Katram pacientam ir individuāla pieeja atkarībā no audzēja formas, morfoloģijas, stadijas un individuālās medikamentu panesības vai nepanesības. Tā ir modulējama situācija – neatkarīgi no tā, kurā valstī viņš dzīvo un ārstējas.