Kā pandēmijas laikā sadzīvot ar diagnozi – vēzis. Saruna ar onkologu Jāni Kāpostiņu

– Zinu, ka ir gana daudz cilvēku, kas pat izvairās skaļi izrunāt kādas onkoloģiskas slimības vārdu, lai to nepiesauktu. Tas, iespējams, izklausās pēc māņticības, lai gan īstie iemesli visdrīzāk ir psiholoģiski. Pāri visam ir bailes saslimt.

– Bailes jau neārstē, ārstē slimību, un slimība vispirms ir jādiagnosticē. Tāpēc, sajūtot aizdomīgus veidojumus, bailes jāpārvar un iespējami ātrāk jādodas pie speciālista, lai noskaidrotu, kas par vainu. Nevajadzētu ļauties panikai, pirms noteikta diagnoze, jo tas var būt arī labdabīgs veidojums, turklāt mūsdienās vēzis ir veiksmīgi ārstējams.

Tāpēc visprātīgāk būtu uzticēties ārsta pieredzei un godīgi atbildēt uz visiem daktera uzdotajiem jautājumiem par slimību vēsturi, par visu iepriekšējo dzīves periodu, saslimšanām ģimenē, ģenētisko mantojumu, dzīvesveidu, darba apstākļiem, kaitīgajiem ieradumiem un tamlīdzīgi. Savukārt ārstam ir jābūt saprotošam un pacietīgam, lai noklausītos pacienta sniegto informāciju un rastu adekvātu kontaktu.

Savā onkologa praksē esmu sastapis visdažādākos pacientus ar visdažādāko sociālo statusu un emocionālo stāvokli, bet pret visiem esmu centies izturēties vienādi, nešķirojot. Izmeklējot pacientus un iztaustot piena dziedzerus ar palpācijas metodi, varu sajust veidojumus, tomēr nesteidzos atklāt savas sliktās vai labās prognozes, pirms nav veikti papildu izmeklējumi. Par oficiālu diagnozi var runāt tikai pēc audzēja morfoloģijas verifikācijas.

– Iespējams, pacienti savas bailes doties pie onkologa uz izmeklējumiem mēģina slēpt, atrodot dažādus aizbildinājumus. Viens no tiem – Latvijā it kā trūkstot profesionālu onkologu.

– Es gan teiktu, ka trūkst nevis ārstu, bet informācijas. Onkologu pietiek. Lai potenciālo slimību neielaistu, ļoti svarīga ir profilaktiskā apskate, un šo iespēju vajadzētu veicināt. Ikvienam ir tiesības dzīvot un būt veselam, ārstēties, izmeklēties. Kamēr tu esi dzīvs, tikmēr esi vajadzīgs – ja ne valstij, tad sabiedrībai, ģimenei, tuvajiem.

– Pēdējos gados Latvijā pirmreizējo piena dziedzera audzēju statistika ir ļoti līdzīga – tie konstatēti aptuveni 1100–1200 pacientēm gadā.   

– Ja par sabiedrības veselību spriestu tikai pēc statistikas, Latvija būtu mērenajā zonā – ar vidējiem pirmreizējo mammoloģijas pacienšu rādītājiem, kuri gadu no gada svārstās tikai nedaudz. RAKUS Onkoloģijas centrā diagnostikai tiek izmantota mamogrāfija, mamogrāfija ar kontrastvielu, mamogrāfija ar tomosintēzi, piena dziedzeru ultrasonoskopija, magnētiskā rezonanse. Katram izmeklējumam ir savas indikācijas, ko nosaka radiologs-diagnosts.

– Vai tiesa, ka piena dziedzera audzējs mēdz būt aizvien jaunākām pacientēm?

– Varu teikt tikai to, ka no šīs slimības nav pasargāts neviens – ne jauns, ne vecs. Jautājums vienīgi, vai slimība kādā X stundā pamodīsies un sāks savu postošo darbību vai ne. Cilvēka organisms ir ļoti sarežģīts mehānisms, un katrs gadījums ir individuāls.

– Bieži vien krūts vēzis tiek uztverts kā dzimtas sieviešu mantojums. Pētījumi pierāda, ka to tiešām var ģenētiski pārmantot. Ja šādu predispozīciju parāda arī testi, tad var vai nu pastāvīgi novērot potenciālo pacienti, vai arī radikāli iejaukties dabas procesos, izoperējot piena dziedzerus un/vai olnīcas jau laikus, kamēr vēl nekas ļauns nav attīstījies. Tā, kā to izdarīja Andželīna Džolija un kā to (vēl pirms viņas) ir izdarījusi kāda Latvijas sieviete ar līdzīgu slimības vēsturi.

– Tā tiešām ir ļoti radikāla metode, un nez vai to vajadzētu darīt ļoti jaunai sievietei, kurai vēl nav bērnu. Turklāt, ja vecmāmiņai ir bijis audzējs, nav teikts, ka arī mazmeitai tas noteikti būs. Ir ārējo un iekšējo faktoru kopums, kas var šo problēmu aktivizēt, jo neviens cilvēks nav pasargāts no riska saslimt. Bieži vien dzirdam stāstus, ka veselīgs dzīvesveids, līdzsvarots uzturs, fiziskās aktivitātes mūs lielā mērā pasargā no slimībām. Tomēr, pat ja tu ēd pareizi, strādā pareizi, domā pareizi, atpūties pareizi, vienmēr ir izņēmumi. Nav tāda standarta – ja tu visu darīsi tā, kā vajag, ar tevi nekas slikts nenotiks.

– Šķiet, skaidrāku ainu par iedzimtību un riskiem mums nākotnē varētu dot DNS testi, kur redzami bojātie gēni, kas liecina par risku saslimt ar kādu konkrētu slimību. Igauņiem ir mērķis apkopot DNS paraugus no visas valsts iedzīvotājiem, un viņi jau ir sākuši to darīt.

– Pagaidām gan DNS paraugi ļauj tikai konstatēt faktu, bet pētījumi visā pasaulē notiek ļoti plaši. DNS informācija labi noder detalizētai pacienta slimības izpētei par to, ka ir bijušas problēmas iepriekšējās paaudzēs.

– Šajā laikā, kad neviens nav pasargāts no saslimšanas, ir ļoti svarīgi, lai onkologs kļūtu par pacienta uzticības personu. Manuprāt, būtu daudz mazāk novēlotas vēža diagnostikas gadījumu, ja katrai ģimenei būtu savs ģimenes onkologs, pie kura varētu vērsties visos šaubu gadījumos. Tas padarītu šo smago ceļu līdz onkologa kabineta durvīm drošāku, noteikti arī psiholoģiski vieglāku. Un galvenais – ārsts būtu uzticības persona visai ģimenei, pārzinātu visas saimes anamnēzi.

– Tā ir interesanta doma. Tas gan nav iespējams, jo jau esmu onkologs. Bet ģimenes onkologs... Kāpēc ne? Onkoloģijas specialitāte ir pietiekami plaša, dakteri pārzina daudzu orgānu patoloģiju un diagnostiku. Piemēram, kuņģa patoloģijas gadījumā veicot fibrogastroskopiju, speciālists izvērtē lokālo stāvokli un no izmainītās vietas paņem audus morfoloģijas analīzei. Ja izmeklējot konstatē kuņģa čūlu, ārstēšanās turpinās pie gastroenterologa; ja konstatē ļaundabīgu audzēju, pacients tiek nosūtīts pie onkologa uz specifisku ārstēšanu.

Cits piemērs – mastopātija. Tas ir fizioloģisks stāvoklis sievietes organismā, var būt cistiska vai difūza mastopātija, fibrolipomatoze (ar saistaudiem saistīta mastopātija). It kā nekas traks, ar to var dzīvot, tomēr drošības pēc reizi gadā jāizmeklējas pie speciālista.