Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"

– Šis rīts pamatīgi ieblieza ar informāciju, ka ir pirmais mirušais.

– Atklāti sakot, man tas nav skaidrs. Visu laiku gaisā bija jautājums – kā tā var būt, ka mums nav neviena saslimušā? Tad gaidījām – kā var būt, ka neviens nav nomiris? Tas ir drusku īpatnēji.

Milzīga ziņa – mirusi Spānijas princese. Nu, viņai bija 86 gadi. Es gan pats saku, ka mums jādzīvo līdz 120, bet… tiešām negribu, ka sākas panika. Mums jādara viss, bet tikai bez tās. Tā ir slimīga interese – nu, cik vēl saslimuši? Cik nomiruši? Tie cipari nav zinātniski, jo nāves cēloņa analīze ir ārkārtīgi smalka un nopietna lieta. Diemžēl cilvēki mirst no infarkta vai insulta, onkoloģijas – visu laiku. Jā, klāt ir bijis Covid-19, bet vai tas ir nāves cēlonis – tas nav simtprocentīgi zināms. Ar to jābūt ļoti uzmanīgiem, protams, vēlreiz atgādinot par inficēšanās nopietnību.

– Nepārtrauktā spriedze, kas valda cilvēkos, bieži vien neļauj racionāli reaģēt.

– Precīzi. Tāpēc arī piekritu šai intervijai. To ir teikusi Amerikas Sirds asociācija, Eiropas Kardiologu biedrība un citas organizācijas – visu laiku nav jāskatās televizors vai jāapspriež Covid-19 tēma, jo tas lietas tikai padara sliktākas. Tas, ko par tiem smēķiem teicāt, brīnišķīgi paskaidro – dažreiz krīžu glābšana rada lielākas problēmas nekā pati krīze. Un to mēs nedrīkstam pieļaut. Ir jādara viss, lai maksimāli ātri atjaunotu gan ekonomisko, gan visu pārējo dzīvi, sadzīvi, vienkārši jāmācās dzīvot šajos grūtajos apstākļos.

Atklāti sakot, redzot, kādos nenormālos ātrumos sākušas kustēties cilvēka smadzenes, nākas domāt – tā laikam notiek kādos pasaules attīstības periodos. Kaut tepat Latvijā – cik daudz piedāvājumu, izgudrojumu! Visā sliktajā pozitīvā lieta ir tā, ka būs zinātnes, daudzu zināšanu sprādziens. Un tas ir forši.

– Sakāt, ka tas ir zinātņu komandas darbs.

– Jā, šis nav tikai infektologu stāsts, bet gan matemātiķu, filozofu, valstsvīru, arī epidemiologu, sanitāru, ārstu, ekonomistu, fiziķu, ķīmiķu un jebkura sabiedrības locekļa kopīgs stāsts par to, kā atrisinām lietas. Piemēram, matemātiskajā modelēšanā nevar pateikt, ka skaidri zinām modeļus, jo mums tajos jāieliek noteiktas, pareizas vērtības.

Starp citu, Latvijas valdība ir noslēgusi līgumu ar Microsoft par vēža diagnostiku, kas nākotnē varētu būt no asins parauga, caur ģenētiku. Tam nepieciešams mākslīgais intelekts, un tas nav vienkārši, jo mums kā cilvēkiem jāiedod pareizie sākuma uzstādījumi, taču mēs ne vienmēr spējam par tiem vienoties. Un tad iznāk, kā vecmāmiņa man bērnībā stāstīja – četri aklie tausta ziloni, un katrs saka, kā viņš izskatās. Viens tausta snuķi un saka – zilonis ir kā ugunsdzēsēju šļūtene. Viens tausta asti un saka – viņš ir kā zvana aukla. Viens tausta vēderu un saka – tā ir liela siena. Viens tausta kāju un saka – viņš ir kā stabs. Bet neviens īsti neredz kopējo ainu. Šis ir tas stāsts – no dažādiem leņķiem paskatoties uz problēmu, tā ir jāatrisina.

– Bet cilvēkiem, par spīti emocionāliem sarežģījumiem, ir ārkārtīgi svarīgi sevī saglabāt kādu miera un paļaušanās sajūtu.

– Tam es pilnīgi piekrītu. Es par daudzām lietām varu diskutēt, bet domāju, ka mūsu valdība pietiekami normāli visu izstāsta. Taču vēlreiz un vēlreiz jāsaprot – ieslēdzoties mājās, mums jādara maksimāli daudz. Pat vairāk nekā parasti. Nevaram vienkārši pacelt rokas, sēdēt un gaidīt…

Tā kā labklājība ir tik nozīmīga veselībai, ir ļoti jādomā par mūsu valsts labklājību, arī par katru cilvēku – lai nebūtu bankrotu, lai algas tiktu samaksātas. Mēs nedrīkstam skatīties formāli, izskaitļojot, kam palīdzēt. Šādās situācijās ir ārkārtas uzdevumi un ārkārtas risinājumi. Un sabiedrība ir jānomierina. Latvijai labā ziņa ir tā, ka nafta ir lēta, benzīnu importējam, mums ir lauksaimniecība, reāli sakārtota, sevi pabarot varēsim. Un mums jādara pilnīgi viss – paldies dievam, arī Eiropa to dara –, lai atrastu spilvenu visiem, kam to vajag, un jāpasaka skaidri un gaiši visiem cilvēkiem, ka laikā, kamēr tiekam galā ar visu šo, viņi būs pabaroti, netiks iznīcināti.

– Vai izlikti no dzīvokļiem.

– Piemēram, Ņujorkā ir aizliegts iesniegt tiesā prasību par izlikšanu no dzīvokļa. Domāju, arī Latvijā līdz tam nonāks, noteikti.

– Mācītājs Simanovičs, jautāts par stipruma vārdiem, teica – viss būs labi…

– Protams. Es pilnīgi piekrītu. Mums varbūt ir vieglāk, esam izdzīvojuši laiku, kad bija barikādes, pavisam šausmīgas lietas. Toreiz, ja atceraties, bija teiciens, ka pēc tumšākās nakts vienmēr nāk saullēkts. Ir pilnīgi skaidrs – arī pēc šīs tumšās nakts tas nāks. Jāsaprot, ka laiks ar šo vīrusu ir galīgs. Esam ļoti tuvu tam, kad tiks izstrādātas vakcīnas, testi. Kad žurnāls iznāks, mēs jau droši vien tos lietosim – un ne tikai saslimušo testus, bet arī seroloģiskos, kas ļaus pateikt, ka cilvēks ir pārslimojis un viņu ir iespējams atgriezt dzīvē un darbā. Par to es būtu ļoti mierīgs. Man vienmēr vecmāmiņa teica, ka Latvija ir Dievzemīte. Ļoti ceru, ka mūs kāds sargā, visticamāk, mīļā Māra… Vienalga (smejas), ko nu kurš grib. Un viss būs labi, jā.