Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"
“Man ārkārtīgi nepatīk pārāk pareizi cilvēki,” smej kardiologs Andrejs Ērglis. Jaunākajiem kolēģiem viņš gan atgādinot, ka uz ārstiem skatās, tāpēc jābūt par paraugu. Bērnībā vecmāmiņa mazajam Andrejam stāstīja par četriem aklajiem, kas, taustot ziloni, katrs sajūt kaut ko citu. Ar pandēmiju esot līdzīgi…
– Jūs pazīstat arī jaunos ārstus, jūsu dēli ir izstudējuši. Kā domājat, ārsta gēns daļā sabiedrības ir pastāvīgs?
– Mans vecākais dēls gan vairāk strādā pētniecībā, viņam ir bioloģijas un juridiskā izglītība, bet – jā, viņš ir studējis medicīnu. Patlaban viņa interešu lauks ir zinātnes pārvēršana praktiskajā darbībā, un es ārkārtīgi par to priecājos, jo tieši tā mums ir drusciņ trūcis. Jaunākais dēls strādā Sirds ķirurģijas centrā, ko vada Pēteris Stradiņš.
Grūti teikt, man vienmēr to prasa… Mana mamma ir ārste, viņas vecāki bija ārsti, bet, kā īsti ir, atbildēt nevaru. Skatos uz jaunajiem kolēģiem un esmu ārkārtīgi priecīgs – viņiem ir drusku cita attieksme pret dzīvi. Viņi ir mūsu spogulis – ko mēs rādām, mācām, tādi viņi arī būs. Tā lielā mērā ir mūsu atbildība. Tāpēc saku – ja esat ārsti, uz jums skatās, neviens nav pārcilvēks, bet iespēju robežās mēģiniet rādīt piemēru. Skaidrs, mēs katrs noraujamies, arī es bieži vien pasaku ko rupjāku vai asāku, bet tāda ir dzīve.
– Var teikt, ka jūsu specialitāte, kardioloģija, zināmā mērā ir saistīta ar emocijām. Varat prognozēt, ka ārkārtējās situācijas dēļ būs vairāk saasinājumu?
– Domāju, ne tikai kardioloģiju, jebkuras saslimšanas šī krīze ietekmē. Neviens jau nemirst no vīrusa, nav īsti taisnīgi tā teikt. Mirst no tā izraisītām komplikācijām. Tā iemājošana iet tieši caur tiem receptoriem, kas nosaka asinsspiedienu. Kardiovaskulāro slimību – insulta un infarkta – ārstēšana ir neatliekamā medicīna. Par epidemioloģiju runājot… Vienu brīdi iedomājos, ka nepareizi uzskatu, bet tagad man atkal ir pārliecība – liela kļūda bija likvidēt Infektoloģijas centru. Nu, tas it kā ir, bet ne tik…
– …attīstīts?
– Skaidrs… Bet nav vērts par to diskutēt. Kad šis beigsies, tad varēsim atsākt par to runāt. Kardioloģijas institūtā jau 15 gadus diezgan profesionāli nodarbojamies ar epidemioloģiju, ir veikti vairāki šķērsgriezumu pētījumi par gripas vakcināciju.
Man ir tapis raksts par tās ietekmi uz kardiovaskulāro mirstību. Pie mums gripas vakcinācija ir viena no zemākajām Eiropā. Pavisam dullu prognozi izteikšu, bet to lieku pēdiņās, jo nav ne mazāko pierādījumu, – varbūt tas, ka neesam vakcinējušies pret gripu, mums ir radījis lielāku imunitāti pret dažādiem vīrusiem. Bet tas ir galīgi nezinātniski. Šveicē un citās valstīs ir institūti, kas pēta dažādas infekcijas, arī mūsu ārsti ir bijuši Āfrikā, lai gan pirms daudziem gadiem.
Mums to vajadzētu darīt – organizēt, lai ārsti strādātu arī šādos infekciju perēkļos, jo tad viņi zina reālos apstākļus, kā armijas cilvēki, kuri karo vai sargā mieru – kā nu to sauc – Austrumos, tā gūstot pieredzi. Tas, protams, nav īsti labi, tāpat kā smēķēšana patversmē, bet diemžēl tāda ir dzīve.
– Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem vajag tādus izaicinājumus…
– Absolūti precīzi. Neviens nevar izskaidrot, kāpēc cilvēks riskē ar dzīvību, kāpjot Everestā, un dara vēl daudzas citas lietas. Tā dzīvē ir iekārtots. Ko saprotu arvien vairāk – liekas, mēs tā īsti nevaram mainīt dabas likumus. Kādi tie ir, tādi ir. Varat tiem piemērot tikai sava laikmeta normas un izpratni.
– Cilvēki, kas devušies uz Āfriku, kur epidēmijas ir vairāk plosījušās, atved informāciju, zināšanas, lai gan pirms tam viņus varbūt sauca par trakajiem.
– Tā ir. Mēs daudz mācāmies no tā, kas notiek pasaulē. Uz īsu brīdi ir aizvērtas robežas, bet zināšanām pasaule ir ļoti atvērta. Turpinām komunicēt ar mūsu zviedru un somu draugiem, visu laiku apmaināmies ar informāciju, ir telefonkonferences. Arī tagad nekas no tā nav beidzies. Skaidrs, mums jādzīvo šajā Covid-19 ērā.
