Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"

– Jaunie cilvēki un arī jūs neieguvāt izglītību draudīgos apstākļos. Visi gatavojas mierlaika medicīnai, un pēkšņi…

– Tā īsti nav. Mani skolas laikā gribēja sūtīt uz Afganistānu. Zinām, ka Zatlera kungu un citus aizsūtīja uz Černobiļu. Es tajā pulkā netiku, jo biju drusku jaunāks. Medicīnas augstskolu pabeidzu pirms Latvijas brīvvalsts, un mums ļoti stingri mācīja civilo aizsardzību. Nebija iedomājama situācija, ka nebūtu gāzmasku, jo viss tika pakārtots iespējamiem uzbrukumiem.

Militārajā katedrā bija tā saucamie sbori. Tas bija drausmīgs Latvijas okupācijas periods, par to nav runas, visi bijām padomju armijas virsnieki… Uzskatu, ka mums obligāti jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo tai īsti neesam gatavi. Pasaule ir pieradusi dzīvot tā, ka tikai nezaudētu kādu eiro. Mums, piemēram, nav noliktavu – atved mantas un uzreiz aizved, iztērē. Ārstiem jautā – kāpēc jums vajag vienu lieku māsu? Un tagad redzat, kāpēc. Ja divas saslimst, tad nav nevienas.

Tas pats attiecas uz māsu palīgiem, ārstiem. Ir jomas, kurās vienmēr jābūt rezervei. Domāju, mēs no šīs situācijas daudz iemācīsimies. Ir jābūt civilās aizsardzības štābam, nevar katrs teikt, ko grib. Mūs glābj tas, ka esam pietiekami centralizēti. Paldies dievam, mums nav dažādas veselības apdrošināšanas, ka vieniem pienākas tas, šis vai vēl kaut kas. Tajās zemēs, kur tā ir, notiek briesmu lietas. Ne jau Manhetena slimo, bet priekšpilsētas, kurās cilvēki nedabū palīdzību.

– Esat teicis, ka labklājība ir veselības garants.

– Absolūti precīzi. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā veselības sistēma ir orientēta uz sabiedrību, ne indivīdu. To vienmēr esmu proponējis. Teicāt par tiem saules brāļiem, drusku dzīves abižotiem cilvēkiem. Par viņiem rūpējoties, mēs patiesībā rūpējamies arī paši par sevi.

– Varbūt tādi cilvēki šajos apstākļos dzīvo samērā mierīgi…

– Protams! Tas ir sen pierādīts. Milzīgi pētījumi veikti, visos kontinentos – par riska faktoriem, kāpēc slimo, par laimes indeksu. Un tas bieži vien nekorelē ar to, ko saucam par valsts bagātību, jo tas ir pavisam kas cits. Arī tagad redzēsim, ka tas, ka jums ir darbs, ka drīkstat būt brīvi, satikties un komunicēt, ir ļoti daudz… Dieva dēļ, es nesaku, ka cilvēkus vajadzētu atstāt bez iztikas līdzekļiem vai ka viņiem vajag mazāk.

kolēģi ir izpētījuši – tiem, kas dzīvo ne gluži labākajos dzīvokļos un bišķi lieto kaut ko, dažreiz lipīdu, holesterīna līmeņa spektrs ir labāks (smejas). Bet es galīgi to neiesaku, jo tādā dzīvesveidā ir arī daudz sliktu lietu. Vienkārši jāsaprot, ka dzīve ir dažāda, un tās vērtības dažreiz jāpārskata. Cāļus skaita rudenī – daudzas lietas par pandēmiju redzēsim vēlāk, tā vēl ilgi tiks analizēta.

Piemēram, ir pierādīts, ka piecdesmitajos gados ārstu un tādu ļoti sterilu ģimeņu bērni slimoja daudz vairāk. To abi ar Pēteri Apini apgalvojam, ka bērniem jātiekas, viņus nedrīkst atbrīvot no sporta stundām, jo tas viss veido imunitāti – ne tikai fizisko, bet arī garīgo. Sociālā higiēna to māca – jo imunitāte stiprāka, jo ir iespēja dažreiz vieglāk pārlaist kādas ligas.

– Bija stāsts par Itālijas mediķi, kura strādā ar Covid-19 pacientiem, bet mājās nedrīkst apskaut savus mazos bērnus, baidoties inficēt…

– Tur nav nekā sevišķa. Bērni ļoti labi to saprot. Arī mans mazdēls, kuram ir piecarpus gadu, šodien izstāsta visu par Covid-19. Tāds laiks, tas jāpārdzīvo. Mani drusku biedē tas, ko dara žurnālistika, filmas. Izstāsta gadījumu par vienu cilvēku, piemēram, kāds aizmidzis darba laikā… Bet vienam vajag vairāk gulēt, cits bez miega var izturēt ilgāku laiku.

Sakāt, ka neesmu… Nē, tieši es esmu pieredzējis to laiku, kad deviņdesmitajos gados ļoti trūka ārstu, strādājām bez cimdiem un maskām un vesela rinda inficējāmies ar B un C hepatītu. Ar to nav jālepojas, un mums jādara viss, lai tā nebūtu, bet, par laimi, Latvija vēl ļoti daudz ko atceras. Esam pietiekami rūdīti.