Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"
“Man ārkārtīgi nepatīk pārāk pareizi cilvēki,” smej kardiologs Andrejs Ērglis. Jaunākajiem kolēģiem viņš gan atgādinot, ka uz ārstiem skatās, tāpēc jābūt par paraugu. Bērnībā vecmāmiņa mazajam Andrejam stāstīja par četriem aklajiem, kas, taustot ziloni, katrs sajūt kaut ko citu. Ar pandēmiju esot līdzīgi…
– Zilā Krusta patversmē ir izolēti 100 cilvēki, viņi pateikuši, ka miers būs tik ilgi, kamēr būs cigaretes…
– Uz to ir vienkārša atbilde – mums viņi jānodrošina ar tām cigaretēm.
– Bet Covid-19 ir plaušu saslimšana.
– Jā, jā, bet, kad jums ir miokarda infarkts, jūs taču neārstējat iesnas. Redzat, medicīnā nav tik vienkārši, arī ar Covid-19. Mēs vienmēr kaut ko vinnējam un kaut ko zaudējam. Ir pandēmija, diemžēl arī nelaimīgi gadījumi, bet mēs nevaram visu pasauli aizlaist postā, ir jāmeklē balanss. Un šis noteikti nav tas brīdis, kad mums būtu jāmēģina šos cilvēkus pārmācīt, atradinot no smēķēšanas, jo nemieri, par kuriem sakāt, var būt daudz postošāki nekā tas, ka nopirksim smēķus. Kad viss būs beidzies, tad lai kāds, kurš to var, sāk viņus atradināt...
– Kā skatāties uz gadījumu, par ko vakar ziņās stāstīja – pieci Stradiņa slimnīcas ārsti sēž pie galdiņa cieši kopā, esot asi reaģējuši, kad aizrādīts.
– Man to grūti komentēt, neesmu tur klāt bijis. Vēlreiz saku – visādi var gadīties, bet tas, ko redzu, ir absolūta pakļaušanās un distancēšanās. Slimnīcā visi velkam maskas. Dzīvojam pasaulē, kur privātums ir minimāls, par to es neesmu priecīgs, bet visās tajās šausmās pozitīvā ziņa ir tā, ka mēs daudz vairāk sākam to sargāt. Katram cilvēkam telpa, kas vajadzīga apkārt, var būt atšķirīga. Pašlaik ir noteikti divi metri, redzēsim, kā būs nākotnē (smejas).
– Zināms, ka daži mediķi ir atteikušies strādāt, baidoties inficēties.
– Par to gan man ir ļoti strikts viedoklis, un tas nav saistīts tikai ar šo situāciju, bet izkristalizējies daudzu gadu laikā. Arī ugunsdzēsēji strādā ļoti bīstamos apstākļos, daudzi sevi upurē, lai glābtu citus. Tas pats attiecas uz izmeklētājiem, armijas cilvēkiem, kuri iet kaujās. Domāju, ka mainīsies arī izglītības kritēriji, mēs būsim spiesti pārskatīt vērtības. Ja esi izvēlējies strādāt medicīnā, tad tas ir jādara. Bet varbūt tā nav viņu īstā vieta.
– Ārsts, izvēloties profesiju…
– Par to es runāju! Mums skolās vajag superteicamniekus, arī augstskolās, bet tas ne vienmēr korelē ar jēdzienu labs ārsts. Tā ir vesela filozofiska sistēma. Redzat, jebkurš, kurš dod vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, ir šarlatāns.
Uzskatu, ka to, kurš dienās būs labs ārsts, nevarat vērtēt tikai pēc formāliem kritērijiem. Ir jāskatās, ko tas jaunietis ir darījis pirms tam. Agrāk daudzi strādāja par sanitāriem, māsu un ārstu palīgiem, un tā ir iespējams novērtēt, kas viņš ir. Un tādiem cilvēkiem vajadzētu dot daudz lielāku priekšroku, nevis tam, kurš var brīnišķīgi iezubrīt hromosomas astotā pleca desmitās kājas fragmentu…
Es to saku nopietni. Jo medicīna ir pilnīgi kas cits. Var slēpties laboratorijās, bet darbā ar cilvēkiem… Tas ir jautājums par empātiju, par to, ko esi gatavs dot. Un šeit gan es iztieku bez patētikas. Jā, ir ārkārtīgi stingri jāievēro arī pašu drošības līdzekļi, ārsti nedrīkst būt ar riska faktoriem, smēķēt, ir jākustas, jārāda veselīgs dzīvesveids, cik nu tas iespējams.
Lai gan man ārkārtīgi nepatīk pārāk pareizi cilvēki – to man mamma iemācīja. Bet ne par to ir runa. Jūsu žurnāls ir Patiesā Dzīve, un tieši par to es runāju – patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas, neviens nav superideāls. Nu, varbūt kāds ir, bet tad es nezinu… Taču jāsaprot, ka medicīnā ārkārtīgi liela nozīme ir cilvēcībai, spējai dot, dažos brīžos – arī upurēties. Ko precīzi teicāt – ja esat izvēlējies tādu profesiju, jums jāzina, ka tajā nav tikai labās puses… Diemžēl vienu brīdi bija aizgājis, kā jaunieši saka – ir kruti būt ārstam. Nu nē, tā nav.
