Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"
“Man ārkārtīgi nepatīk pārāk pareizi cilvēki,” smej kardiologs Andrejs Ērglis. Jaunākajiem kolēģiem viņš gan atgādinot, ka uz ārstiem skatās, tāpēc jābūt par paraugu. Bērnībā vecmāmiņa mazajam Andrejam stāstīja par četriem aklajiem, kas, taustot ziloni, katrs sajūt kaut ko citu. Ar pandēmiju esot līdzīgi…
– Kādas jums bijušas šīs nedēļas, kuras esam pavadījuši ārkārtējā situācijā?
– Varbūt mazliet nervozākas… Lai gan mans darbs visu mūžu bijis saistīts ar visai kritiskām situācijām, kardioloģijas nodaļā katru dienu kaut kas notiek. Tagad vienkārši jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Ar citiem ārstiem esam mēģinājuši izprast reālo situāciju – caur literatūru, bet noteikti zinātnisko.
Jāuzmanās, jo apkārt ir arī ļoti daudz īpatnējas informācijas, un tā galīgi nepalīdz. Protams, zinātniskās informācijas nav pietiekami, jo pasaule nebija gatava šim vīrusam. Neviens nebija gatavs. Jocīgs vārds – pārkārtoties, bet tieši ar to arī nodarbojāmies. Jutu arī dzīvesveida maiņu, vairs nevarēju nodarboties ar tenisu, arī tas, ka mazbērniem mācības ir attālināti...
– Viņi dzīvo ar jums?
– Dažreiz dzīvo, dažreiz ne, bet jāteic, ka diezgan esam iesaistīti viņu audzināšanā. Jaunie vecāki strādā, viens dēls atgriezās no Itālijas, nosēdēja karantīnā. Mums ar viņu ir kopīgs pētniecības projekts, tas varētu pavērt lielas, jaunas iespējas. Viņš knapi paspēja atbraukt, pirms robežas tika slēgtas. Otrs dēls mācījās un strādāja Parīzē, rezidentūrā kardioķirurģijā, arī tika ārā, bet vajadzēja karantīnā nosēdēt. Tāda ir tā dzīve, diezgan darbīga.
– Jūs ar kolēģiem emocionālā uzrunā aicināt cilvēkus palikt mājās, bet pašiem tādu iespēju nav. Kāda ir sajūta, dodoties uz slimnīcu?
– Atklāti sakot, man tā ir liela laime, ka varu strādāt, es to ļoti novērtēju. Tā ir taisnība, ka karš ar vīrusu notiek ārpus slimnīcas. Skaidrs, ir grūti, daudzas lietas jāpārkārto, gatavojoties iespējamiem sarežģījumiem, bet īstenībā mums vismaz ir, ko darīt, un normāli cilvēkiem tas palīdz.
Ļoti novērtēju cilvēkus, kuri klausa tam, ko sakām. Protams, zināma nervozitāte ir… Bet man varbūt ir cita dzīves uztvere (smejas), es pats tik ļoti nešūmējos. Ir jāpiesargās – varbūt ne tik daudz sevis, cik citu dēļ. Arī mums, personālam. Īsu brīdi nebija masku, bet intensīvajā terapijā darbus nevaram atcelt. Par laimi, mums pasaulē ir pietiekami daudz draugu, milzīgs paldies jāsaka Liepājas slimnīcas direktoram, kas izpalīdzēja. Ir ārkārtīgi forši sajust, ka ir tāda savstarpēja palīdzēšana.
Vienmēr esmu teicis, ka Latvija ir ļoti inteliģenta, sociāla zeme. Ne sociālistiska, bet sociāla – mēs cits citam palīdzam. Esmu ļoti priecīgs un lepns, ka varu dzīvot Latvijā, esmu šīs tautas daļa. Lai cik patētiski tas skanētu (smejas).
– Valdība bija ieteikusi 1. aprīlī nejokot par Covid-19, un šo lūgumu var saprast, taču smiekli ir tie, kas atbrīvo…
– Pilnībā piekrītu. Bet jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi, arī stresa slieksnis ir atšķirīgs. Mums jāsaglabā mazliet ironijas pret sevi un dzīvi, vispār tāda veselīga attieksme. Vienmēr esmu teicis, ka bērniem vajadzīga arī fiziskā kultūra, sacensības – ar to mēs stiprinām ne tikai fizisko, bet arī mentālo imunitāti.
Stresa situācijas drīkst būt, ir vajadzīgas skautu, izdzīvošanas nometnes – tās ir kā treniņš tam, ja vēlāk dzīvē notiek kaut kas ekstremāls. Bet jāsaprot, ka cilvēku emocionālie stāvokļi ir dažādi. Nedraugi saka – demokrātija ir beigusies, tiek slēgtas robežas… Nē, nē, tā nav. Ir jāsaprot, ka dažādas situācijas pieprasa dažādu uzvedību.
Tomēr domāju, ka nevajag pārspīlēt. Ir lietas, kuras jāuzlabo veselības aprūpē, tās organizācijā, civilajā aizsardzībā, bet es arī skaidri redzu, cik latviešu tauta ir pašorganizējoša. Vienmēr būs kāds, kas kaut ko pārkāps, bet lielākā daļa pakļaujas, un man par to ir milzīgs prieks. Tas rāda, ka katrs indivīds ir ārkārtīgi spēcīgs. Vienmēr esmu teicis – ja kalnos kāpjam vai strādājam komandā, esam tik stipri, cik ķēdes vājākais posms. Un, izrādās, ka esam pietiekami spēcīgi.
