Dievs nav saldumu automāts. Saruna krīzes laikā ar mācītāju Kasparu Simanoviču
Mūsu līdzšinējais dzīvesveids ir salīdzināms ar lakas kārtu, ar kuru pārklājām kādu satrupējušu laiviņu, bet apakšā ir visādas neglītas lietas. Tā saka mācītājs Kaspars Simanovičs. Krīzes brīdis cilvēka briedumam esot ļoti svarīgs – mēs iemācīsimies domāt par nāvi un priecāties par dzīvi.
– Krīze vissmagāk plosās un pļauj cilvēkus reliģiozās lielvalstīs – Itālijā un Spānijā. Šīm bioloģiskajām klizmām noteikti nav sakara ar garīgumu?
– Domāju, reliģiskā nozīmē kopsakarību šeit nav nekādu. Šajās dienvidu zemēs cilvēku attiecības ir daudz tuvākas, brīvākas, ciešākas, un tas ir viens no pamatiemesliem, kādēļ vīrusa izplatības sākotnējā stadijā viņi vairāk ignorēja signālus. Kultūras vide bija tāda, kas neļāva tik ātri īstenot nopietnus pasākumus, lai ierobežotu sociālo kontaktēšanos.
– Kā domājat, kas notiek Latvijas pagrīdē? Vai reliģiskās kopienas, kuras sauc par sektām, tomēr nepulcējas?
– Man nav pārbaudāmas informācijas, varu tikai minēt… Ņemot vērā fanātiskumu, kuru dažkārt var novērot šādās grupās, es nebūtu izbrīnīts, ja viņi savā dedzībā sacītu – mēs turpināsim nākt kopā par spīti vīrusam, jo Dievs mūs pasargās! Es tomēr ceru, ka veselais saprāts arī šajos cilvēkos būs pietiekami spēcīgs.
– Varētu būt vilinājums šo aizliegto augli baudīt, kā senajiem kristiešiem tumšās alās satikties un aizlūgt.
– Tāda retorika, domāju, ir iespējama – uzlūkot šo pandēmiju un ierobežojumus kā vēršanos tieši pret kristīgo ticību. Lai gan patiesībā ir otrādi – mums kā kristīgiem cilvēkiem vajadzētu būt šo pasākumu priekšgalā, ja savās rūpēs jūtamies atbildīgi par līdzcilvēkiem. Ja kristietība ir aicinājums mīlēt vienam otru, tad rūpes par otra cilvēka veselību un labklājību ir viens no mīlestības stūrakmeņiem.
– Vai ticīgam cilvēkam ir vieglāk šajās dienās?
– Noteikti. Taču ar vārdu ticīgais saprotot nevis formālu piederību, bet tiešām cilvēku, kuram līdz šim ir bijuši garīgi instrumenti, kas palīdzējuši dzīvi stabilizēt dažādos personīgo krīžu brīžos. Tādam noteikti ir vieglāk. Un tas būtu mans ieteikums žurnāla lasītājiem – meklēt garīgos instrumentus, izmantot šo arī kā eksperimentu laiku, lai saprastu, kas ir tas, kas labi un jēdzīgi var man palīdzēt.
– Vai tie cilvēki, kas nav jūsu draudzē, var kādā veidā pieslēgties, dzirdēt jūsu dievkalpojumus?
– Gan mūsu pirmdienu vakaru mācītāju diskusijas, gan dievkalpojumi tiek filmēti. YouTube ierakstot Rīgas Lutera draudze vai ienākot mūsu mājaslapā luteradraudze.lv, var atrast visu līdz šim nofilmēto materiālu – lekcijas, sarunas, diskusijas.
– Jums ir stiprie vārdi lasītājiem?
– Nezinu, cik stipri, noteikti ne maģiskā nozīmē. Mani pašu pārsteidz apustuļa Pāvila rakstītais vēstulē romiešiem, Jaunās Derības 8. nodaļā viņš saka ļoti drosmīgus vārdus: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” Lai cik triviāls izklausītos šāds apgalvojums, es, mēģinot to pārtulkot, varbūt sacītu – ja cilvēks apzinās savu vietu šajā pasaulē un ja viņam ir iekšēja izlīguma un miera izjūta par savu dzīvi, tuvākajiem, par šīs pasaules augstāko realitāti Dievu, tad, lai kam ietu cauri, beigu beigās viņš apzinās, ka eksistence ir Dieva rokās.
Un tādā ziņā patiešām viss būs labi. Tas no manas puses ir deklaratīvs paziņojums. Cik katrs to personiski var piedzīvot, atkarīgs no paša uzdrīkstēšanās, vēlēšanās ļauties, uzdrošināšanās iet garīgo ceļu. Tas būtu mans aicinājums.
