Dievs nav saldumu automāts. Saruna krīzes laikā ar mācītāju Kasparu Simanoviču
Mūsu līdzšinējais dzīvesveids ir salīdzināms ar lakas kārtu, ar kuru pārklājām kādu satrupējušu laiviņu, bet apakšā ir visādas neglītas lietas. Tā saka mācītājs Kaspars Simanovičs. Krīzes brīdis cilvēka briedumam esot ļoti svarīgs – mēs iemācīsimies domāt par nāvi un priecāties par dzīvi.
– Jūsu draudzē ir daudz spēcīgu, izglītotu personību, piemēram, kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs. Vai tas rada kādu īpašu mikroklimatu, domu platformu?
– Jā, izglītotu, inteliģentu cilvēku klātbūtne draudzē neapšaubāmi rada mikroklimatu, kaut tā iemesla dēļ, ka mēs, mācītāji, saprotam – ir jāspēj uzrunāt arī viņus. Līdz ar to jūtamies tā, ka latiņa jātur augstāk nekā caurmērā.
– Vai zināmā mērā jūtaties arī kā Jura Rubeņa ideju turpinātāji?
– Jā un nē. Tādā nozīmē, ka nav kādu ļoti specifisku Jura Rubeņa ideju, kuras mēģinām nest tālāk. Es drīzāk sacītu, ka viņa principiālo piegājienu, atvērtību, ziņkāri izpētīt, saprast, iedziļināties, ieraudzīt lielās kopsakarības, skatīties procesos daudz dziļāk un tad mācīties to formulēt izglītotam, mūsdienīgam cilvēkam saprotamā valodā – jā, to mēs noteikti turpinām.
– Lasījāt grāmatu Viņa un Viņš, kas bija pēdējais akmens un kuras dēļ Juris Rubenis aizgāja no mācītāja amata?
– Idejas, kuras tur izklāstītas, man personīgi nebija atklājums. Viņš mums tās ir atklājis personīgās sarunās. Bet, pieņemu, daudziem šis piegājiens – saprast dziļākos procesus un mēģināt tos izstāstīt dažādos tēlos un mūsdienīgā valodā – varbūt nebija līdz galam saprotams.
– Arī par baznīcas tabu tēmām, bet ļoti svarīgām ģimenei, attiecībām.
– Tas ir jautājums, cik šauri vai plaši saredzam savu kā mācītāju uzdevumu. Vienkārši nolasīt Bībeli un pārstāstīt mazliet saviem vārdiem – tas ir viens skatījums. Cits – ka Bībele ir palīdzošs instruments, lai saprastu sevi, pasauli, procesus tajā. Un lai dzīvotu dzīvi. Varam ar šo instrumentu rokās iet cauri dzīvei, un mūsu uzdevums ir to pētīt, sarunāties un cilvēkiem ko pastāstīt.
– Ja pie jums uz sesiju atnāk pāris ar problēmām, tad nevarat pa augstiem plauktiem grābāties, ir jānolaižas… varbūt pat līdz viņu guļamistabai.
– Mūsdienās ļoti daudzi nelasa Bībeli, viņiem ir sveša tās valoda, tēli, cilvēki nepārvalda tās zīmju sistēmu, un tad ir pilnīgi bezjēdzīgi citēt pantus, jo viņi nesaprot, par ko ir stāsts. Tāpēc ar cilvēkiem jārunā tajā līmenī, kurā viņi tajā brīdī atrodas.
– Raidījuma vadītājs Zanders, komentējot jūsu teikto, sacīja – tas ir piemīlīgi, un tas ir ar glāstu. Vai jūs kaut ko esat mainījis savā personībā, lai spētu ar cilvēkiem runāt, teiksim, līdzjūtības pilnā valodā?
– Apzināti neesmu mainījis, bet jūtu – jo vecāks kļūstu, jo iekšēji mierīgāks, ne tik ass. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka no kategoriskas nostājas nekas labāks nekļūst. Svarīgāk ir meklēt kompromisus, kopsaucējus, iedziļināties, saprast, mēģināt iejusties otrā. Tad rezultāti ir daudz jēdzīgāki.
– Jūsu ceļš uz mācītāja amatu bija pēc vidusskolas?
– Pēc Rīgas Radio, elektronikas un aparātbūves tehnikuma pabeigšanas. Likās, ka mani varētu interesēt radiotehniķa specialitāte, bet tā nenotika. Pēdējā kursā es nokristījos un iesvētījos luterāņu baznīcā. Tajā gadā tika atvērta atjaunotā Teoloģijas fakultāte Latvijas Universitātē, un es lielā dedzībā nospriedu, ka būtu ļoti interesanti studēt teoloģiju un, iespējams, kļūt par mācītāju.
