Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
Kad Latvija atguva neatkarību, mainījās arī jūrnieku dzīve – viņi saņēmuši ne vairs krievu rubļus, bet gan dolārus. Deviņdesmitajos gados Māris pelnījis 1500–2000 dolāru mēnesī. “Jūrā nobraucu līdz 1995. gadam, kad man piedāvāja strādāt Latvijas Jūrniecības pārvaldē par flotes galveno elektromehāniķi. Biju galvenais atbildīgais par visām Latvijas kuģniecības flotes elektroiekārtām. Nostrādāju līdz 2002. gadam, kad notika Latvijas kuģniecības privatizācija.”
Tagad Mārim ir 77 gadi, viņam ir trīs pieauguši bērni. Vecākā meita Indra ir arhitekte, jaunākā meita Līga – gleznotāja, dēls Māris beidzis Jūras akadēmiju.
“Man joprojām ir aktīvs dzīvesveids,” saka bijušais jūrnieks. “Katru rītu ceļos bez piecpadsmit sešos, nodzenu bārdu, noklausos himnu, noklausos ziņas un stundu vingroju. Man ir speciāls vingrojumu komplekss, kas galvenokārt trenē muguras muskuļus. Agrāk man bija problēmas ar muguru, un bija divi risinājumi – taisīt operāciju vai vingrot. Es sāku vingrot un problēmu izvingroju ārā.”
Māris Ķempe piebilst, ka viņam joprojām ir laba balss un viņš dzied korī Līva. Valsts komisijās viņš eksaminē Rīgas Jūras akadēmijas un Liepājas Jūrniecības koledžas audzēkņus.
