Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
Māris atzīst, ka jūrnieka darbs nav no tiem vieglākajiem, nemitīgi jāpielāgojas gan laika joslu, gan klimata maiņai. “Piemēram, Ventspilī uzlādējām uz kuģa naftas produktus un devāmies uz Amerikas kontinentu. Ventspilī bija mīnus divdesmit grādu, pēc trim dienām, izejot cauri Angļu šaurumam, jau esam tropos, kur temperatūra ir plus trīsdesmit. Kad esi jauns, krasa temperatūras maiņa tik ļoti neskar, taču vēlāk liek manīt. Un tad vēl nemitīgā pulksteņu griešana! Kad dodies uz rietumiem, pulkstenis jāgriež atpakaļ – katru dienu pa stundai.
Ja reiss ir desmit dienas, pulkstenis jāpagriež pa desmit stundām. Skaidrs, ka organismam par labu tas nenāk. Savukārt, kad braucam atpakaļ, pulkstenis jāgriež uz priekšu. Un atkal desmit dienās sanāk desmit stundas. Rodas problēmas ar izgulēšanos, turklāt uz kuģa vēl ir visādas vibrācijas un šūpošanās.”
Esot trīs veidi, kā jūrnieki pārcieš jūrasslimību. “Ir cilvēki, kuri vispār nekad nepierod pie šūpošanās, un viņi nevar jūrā iet. Tad vēl ir tādi, kas sākumā ļoti mokās, bet vēlāk pierod. Un ir trešie, kuriem no šūpošanās pastiprinās apetīte. Es piederu pie trešajiem,” stāsta Māris un piebilst, ka reizēm, lai mazinātu šūpošanos un varētu uz kuģa mierīgi pagulēt, viņš gulējis šūpuļtīklā, kas pieskrūvēts pie kajītes griestiem.
“Tas ir smags darbs un liela atbildība,” – tā Māris vērtē elektromehāniķa darbu uz kuģa. “Bieži vien no tava darba kvalitātes ir atkarīga visa kuģa un apkalpes drošība, it sevišķi vētras laikā un ejot šaurumos. Ja kaut kas pēkšņi atsakās strādāt, rodas lielas problēmas.” Viņš uzsver, ka uz kuģa ir stingra hierarhija, kapteiņa vārds tur ir likums. Kārtību nosaka reglaments, kurā viss smalki aprakstīts, ko katrs drīkst un ko nedrīkst.
Padomju laikā ļoti liela nozīme bijusi jūrnieku iespējai atvest no ārvalstīm dažādas preces. Iepērkot mantas ārzemēs un pārdodot tās Padomju Savienībā, jūrnieki ļoti labi pelnījuši. Galvenokārt vestas preces, pēc kurām bijis liels pieprasījums: visādi lakatiņi, neilona mēteļi, dzija, paklāji, mežģīņu audumi, radiotehnika. “Piemēram, bija noteikts, ka jūrnieks drīkst ievest mežģīņu audumu ne vairāk par pieciem metriem. Šādiem audumiem platums parasti bija kāds pusotrs metrs, bet ārvalstu veikalnieki speciāli padomju jūrniekiem platumu uztaisīja piecus metrus. Un tad padomju jūrnieki veda mājās piecus reiz piecus metrus.”
Daudzās Eiropas ostās bijuši veikali, kas specializējušies tieši padomju jūrnieku apgādē ar precēm. “Šie veikalnieki labi zināja, pēc kādām precēm Padomju Savienībā ir pieprasījums, un nodrošināja visu vajadzīgo. Ja pieprasījums mainījās, mainījās arī preces.”
Jūrnieku rosīšanos modri uzraudzījuši Valsts drošības dienesta darbinieki. Viņi sekojuši, vai gadījumā kāds nav ievedis kaut ko tādu, ko nav uzrādījis deklarācijā. “Ārzemēs iepirktās mantas lielākoties tika pārdotas, tā teikt, no rokas rokā, taču gadījās, ka jūrnieki vienu otru ievesto preci pārdeva arī komisijas veikaliem. Reiz kāds jūrnieks komisijas veikalam bija pārdevis divus tepiķus, kaut arī ievest drīkstēja tikai vienu. Čekisti momentā to bija uzoduši un jūrnieku paņēmuši pie dziesmas.”
Reizēm Mārim gadījušās arī riskantas epizodes. “Liepājā bija tāds Imants, svarcēlājs. Strādāja Sarkanajā metalurgā. Viņam muskuļu masas palielināšanai vajadzēja proteīnu, un viņš palūdza, lai to atvedu no ārzemēm. Imants man iedeva sudraba pieclatniekus, lai es tos pārdodu un nopērku proteīnu. Es zināju, ka Kanāriju salās ir uzpircēji, kas uzpērk sudrabu. Tos jūrniekus, kas nāca man līdzi, iesūtīju kādā veikalā, bet pats uzpirkšanas punktā pārdevu pieclatniekus un aptiekā nopirku proteīnu. Skaidrs, ja es būtu pieķerts, sanāktu milzīgas nepatikšanas. Mani momentā izmestu no darba un aiztaisītu vīzu.”
Par viselitārākajiem padomju laikā uzskatīti kuģi, kas devušies īsos reisos. “Tie lielākoties gāja uz Hamburgu, Roterdamu, Amsterdamu, Havru, Dublinu. Jūrnieki, kas strādāja uz šiem kuģiem, no saņemtās valūtas taisīja lielu naudu. Uz prestižajiem Ro-Ro tipa kuģiem bija grūti tikt, vajadzēja ļoti ietekmīgus draugus, lai tur dabūtu darbu.”
