Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
“Mans tēvs bija kora diriģents, mamma – pianiste,” stāsta Ķempe. “Arī pats biju muzikāls puisis. Tēvs bija labos draugos ar tagad labi zināmā komponista Pētera Vaska tēvu, baptistu mācītāju. Pēc kara abi noorganizēja kori un stīgu orķestri, braukāja pa Kurzemi un sniedza koncertus. Tā viņi nopelnīja naudu, lai Priekulē uzbūvētu baznīcu.”
Pēc tēva nāves ģimene pārcēlās no Gramzdas uz Priekuli, Māris apmeklēja skolu, kas bijusi iekārtota bijušajā nabagmājā. Viņš atceras kādu savdabīgu epizodi, kas labi raksturo tā laika politisko situāciju. “Pēc kara skolēni ģērbās kā nu kurš. Kādā fizkultūras stundā man blakus stāvēja divi klasesbiedri, no kuriem viens bija tērpies vācu armijas pāršūtā formā, bet otrs – krievu.
Abiem bija arī attiecīgo formu siksnas. Norādot uz vācu siksnas emblēmu, fizkultūras skolotāja, tāda dūšīga dāma, nosodoši aizrādīja: “Ko tu te stāvi ar to vācu sūdu priekšā?” Es pagriezos pret otru un teicu: “Bet šitam ir krievu sūds priekšā.” Sanāca baigais skandāls, mani aizveda pie direktora, un skolotāja uzstāja, ka mani jāmet ārā no skolas. Tomēr vēlāk, kad skolā ieradās mana mamma, dūšīgā fizkultūras skolotāja tika nomierināta, un es turpināju mācīties.”
Pamatskolu Māris pabeidzis kā pirmais skolnieks, liecībā bijuši tikai divi četrinieki. Viņam piemitis arī kāds padomju skolēnu kompromitējošs netikums – viņš apmeklējis baptistu baznīcu. “Mani pie sevis izsauca direktors un pavēstīja – ja es turpmāk nemainīšu savu pārliecību un apmeklēšu baznīcu, skolu nevarēšu beigt. Savācu dokumentus un atstāju skolu. Pārcēlos uz Liepāju, kur iestājos vakara tehnikumā un sāku strādāt par autoelektriķi. Vēlāk strādāju Sarkanajā metalurgā, tad sekoja armija, pēc dienesta biju nolēmis studēt Politehniskajā institūtā. Taču kāds paziņa man ieteica iestāties Ļeņingradas Admirāļa Makarova Augstākajā inženieru jūrskolā. “Tur tu būsi apģērbts, paēdis un vēl saņemsi stipendiju.”
Māris Ķempe stāsta, ka padomju gados daudzi latvieši, kaut gan vēlējās, tomēr nestājās jūrskolās, jo bija pamatotas bažas, ka viņiem neatvērs vīzas un nelaidīs jūrā. “Tā kā daudziem latviešiem ārzemēs bija radi, nokļūšana ārvalstīs bija problemātiska. Es šim jautājumam piegāju filozofiski – kā būs, tā būs. Toreiz bija ļoti smalki jāaizpilda visādas anketas par saviem radiem. Ko es zināju, to uzrakstīju. Īstenībā bija tā, ka Amerikā dzīvoja manas mammas māsa, tomēr oficiāli viņa neskaitījās radiniece. Mana māte bija augusi audžuģimenē un oficiāli nebija adoptēta. Kāds precēts pāris viņu bija pieņēmis ģimenē, bet vēlāk viņiem pašiem piedzimusi meita. Abas meitenes auga kā māsas, taču uzvārdi bija atšķirīgi.”
Māris teic, ka čeka nekādus viņa radus ārvalstīs nav atradusi, viņam atvērta vīza un dota atļauja kuģot uz ārzemēm. Tomēr ne visiem gājis tik gludi. No desmit latviešiem, kas tolaik mācījušies augstākajā jūrskolā, tika pieciem atvērtas vīzas, bet pārējiem liegts apmeklēt ārvalstis.
