Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
Elektromehāniķa alga bijusi atkarīga no kuģa lieluma – jo lielāks kuģis, jo lielāka alga. Jūrnieka ienākumus veidojusi ne tikai saņemtā alga padomju rubļos, bet arī valūta. Mēnesī Māris pelnījis kādus 60 valūtas rubļus, kurus varējis iztērēt ārzemju veikalos vai arī mājas samainīt bonās. Pērkot preces ārzemēs un mājās tās pārdodot, jūrnieks par vienu valūtas rubli varējis nopelnīt aptuveni 15 padomju rubļu, savukārt, ja apmainījis pret bonām, tad vienu bonu varējis pārdot par rubļiem desmit, divpadsmit. Tuvākie bonu veikali atradušies Ventspilī, Rīgā un Klaipēdā.
Jautāts, vai padomju gados pastāvēja iespēja noslēpties uz kuģa un nelegāli atstāt Padomju Savienību, Māris atbild, ka tas bijis faktiski neiespējami. Ik pa laikam rīkotas mācību pārbaudes, kad uz kuģa ieradušies robežsargi un pārbaudījuši visas telpas. “Vispār jau uz paša kuģa nebija iespējams slepus tikt virsū, jo robežsardze stingri kontrolēja, kas uzkāp un kas nokāpj. Arī ostā varēja tikt tikai ar caurlaidēm. Kontrole bija ļoti stingra.”
1977. gadā Māris piedzīvojis interesantu situāciju – viņš saņēmis piedāvājumu slepus atstāt kuģi un palikt Amerikā. “Ar kuģi Bulduri vedām uz Amerikas Savienotajām Valstīm amonjaku un iegājām Filadelfijas ostā. Es zināju, ka Filadelfijā dzīvo manas mammas māsa, kuru vajadzētu satikt. Kādā izdevīgā brīdī noķēru amerikāņu kuģu aģentu, kas tobrīd atradās uz mūsu kuģa, un jautāju, kā lai sazinos ar pazīstamiem cilvēkiem, kas dzīvo Filadelfijā.
Viņš atbildēja, ka nav nekādu problēmu – ostā atrodas telefona automāti, no tiem var piezvanīt, kam vien vajag. Es sacīju, ka mūs nelaiž krastā un man nav monētu zvanīšanai. Pateicu aģentam mammas māsas uzvārdu, un viņš solīja piezvanīt. Pēc brīža viņš uzkāpa uz kuģa un paziņoja, ka mani radinieki būs klāt jau pēc piecpadsmit minūtēm. Jutos pārsteigts un nezināju, ko iesākt. Kā iziet no situācijas? Kuģa kapteiņa vecākais palīgs bija latvietis Juris Buks, un es nolēmu pakonsultēties ar viņu. Abi domājām un izdomājām savdabīgu stāstu, ko pastāstīt kapteinim.
Netālu no ostas atradās šoseja, no kuras labi varēja redzēt kuģus. Mēs izdomājām, ka amerikāņu latvieši mierīgi braukuši pa šoseju un pēkšņi ieraudzījuši ostā kuģi ar nosaukumu Bulduri. Viņiem radusies interese, viņi iebraukuši ostā un izteikuši vēlmi apskatīt kuģi. Šo sadomāto pasaku Juris arī izstāstīja kuģa kapteinim un komisāram. Man paveicās, jo kapteinim nebija ne mazāko iebildumu – lai tik nāk. Lai ārzemju latvieši redz, ar cik labiem kuģiem brauc padomju jūrnieki! Kapteinis vēl ieteica Jurim pasaukt mani, jo arī es taču esmu latvietis.
Kapteiņa vecākā palīga kajītē tika uzklāts galds, un mēs sagaidījām manus radiniekus. Sēdējām un runājām, dzērām kafiju un nedaudz iemalkojām konjaku. Uz tikšanos bija ieradusies mammas māsa, viņas dēls Kārlis ar savu amerikāņu sievu, vēl divi mazi bērni, kā arīl mammas māsas jaunākā meita, kura latviski saprata, bet runāja angliski.
Mēs runājām latviešu valodā, bet komisārs, kas pēc brīža ienāca kajītē, iebilda, ka viņš neko nesaprot. Labi, nospriedām, runāsim angliski. Taču komisāram arī tas nederēja, jo viņš angliski nesaprata. Mana tante savulaik bija mācījusies krievu valodu, un viņa pauda izbrīnu: “Kā tad tā – jūs dzīvojat Latvijā un nezināt latviešu valodu? Vai tā var būt?” To dzirdot, komisārs jutās aizvainots un ātri vien atstāja telpas.”
Mārim ar mammas māsu sanācis aprunāties arī savā kajītē. “Viņa aicināja mani palikt Amerikā, solīja palīdzēt dabūt visu ģimeni ārā no Padomju Savienības. Latvijā man bija sieva un divi bērni. Es tomēr atteicos, jo nebiju drošs, ka viss tik gludi izdosies. Ja toreiz būtu palicis Amerika, droši vien turpinātu iet jūrā. Man bija pietiekami laba angļu valoda, turklāt biju beidzis jūrskolu, kas labi kotējās visā pasaulē.”
Māris spriež, ka toreiz risks, uzaicinot uz kuģa savus radiniekus, bijis ļoti liels, taču tas atmaksājies. “Vēl kādu laiku pēc tam es bažījos, vai tikai Juris mani nenostučīs. Viņš izrādījās godavīrs – tā arī neviens neuzzināja, ka uz kuģa bija mani radi.”
