Gongu meditācija un izziņas ceļš. Pirms 20 gadiem Māris Liede bija policijas meklēšanā: nebija pateicis, ka devies sevis meklējumos

– Jūs praktizējat arī gongu meditāciju. Kāpēc?

– Tur nav jārunā. Skaņa visos laikos bijis universāls līdzeklis, lai atklātu iekšējus pārdzīvojumus. Tieši tāpēc arī daudzi dodas uz koncertiem – lai iegūtu pacilātu noskaņojumu. Tās visas ir iekšējas lietas. Tāpat notiek ar gongu – šeit liela nozīme ir vibrācijām un monotonam atkārtošanās procesam. Kāpēc cilvēki monotoni skaita mantras? Lai nomierinātu prātu. Kad prāts ir palicis mierā, var atklāties tas, kas atrodas aiz prāta. Gongu meditācija ir ļoti labs veids, kā nomierināt prātu.

Tiem cilvēkiem, kas ikdienā nepraktizē meditāciju, nav iespējams tā vienkārši apsēsties ar taisnu muguru, nosēdēt stundu un neko nedomāt. Tāpēc cilvēki nāk uz gongu meditāciju. Viņi atnāk, apguļas uz paklājiņa un klausās gongu. Tā kā nekas netiek runāts, prātam nav materiāla, pie kā pieķerties.

Protams, prāts var kādu brīdi iztēloties kosmosu, lidojumu vai kaut ko tamlīdzīgu, taču pēc kāda laika arī tas beidzas. Gongs vienkārši skan, nekas nemainās. Skan gongs, un cilvēka prāts pamazām norimstas. Viens aizmieg, cits neaizmieg. Daudzi apgalvo, ka gongu meditācija viņiem palīdz. Kādā veidā? Manā izpratnē tas notiek šādi – kad prāts norimstas un klusē, var notikt visi tie procesi, kurus prāts līdz tam bija aizturējis. Piemēram, ja tev ir kāda problēma, tajā brīdī, kad tu nedomā, tavi iekšējie resursi šo problēmu atrisina. Tev varbūt ir kādi enerģētiskie sastrēgumi, un tad, kad tu nedomā, tu vienkārši to aizmirsti.

Meditācijā tu aizmirsti, ka tev sāp celis, un tas celis tiek izārstēts. Un to izdara ne jau gongu spēlētājs vai debesu dziednieks – to izdari tu pats. Tā ir tā gongu meditācija, ko es praktizēju kopā ar savu dzīvesbiedri. Es nevis mēģinu kaut ko ietekmēt, bet vienkārši atļauju notikt tam, kas notiek.

– Vai ievērojat kādu disciplīnu, piemēram, neēdat gaļu, nedzerat alkoholu, nepīpējat? 

– Agrāk lietoju pilnu komplektu, bet tagad no tā komplekta nekas vairs nav palicis pāri. Bet tas notika pamazām, prakses gaitā. Piemēram, gaļas ēšanu es atmetu nevis tāpēc, ka vienā brīdī izdomāju, ka nevēlos, lai manis dēļ nokauj dzīvniekus, bet man vienkārši sāka sāpēt vēders. Es ilgstoši meklēju problēmas risinājumu, līdz kāds dakteris ieteica pamēģināt neēst gaļu. “Varbūt tev ir vārīgs kuņģis, kas nespēj to gaļu pārstrādāt,” viņš teica. Es pamēģināju, un pēc divām nedēļām mans vēders bija kārtībā. Alkohols un pīpēšana atkrita līdzīgā veidā. Starp citu, agrāk man ļoti garšoja alus, to es patērēju lielos daudzumos.

Es nebūt neuzskatu, ka visiem jākļūst par veģetāriešiem. Lai katrs rīkojas atbilstoši situācijai. Iespējams, kādreiz arī es apēdīšu kādu zivi vai gaļas gabalu. Ja man jautā, ēst vai neēst gaļu, atbildu – skaties, kas ir normāli tavam ķermenim. Un te nav nekāda sakara ar platuma grādiem, ziemu vai vasaru. Vai tu tiešām jūti, ka tev labāk neēst gaļu, vai arī vienkārši esi to izdomājis? Varbūt tu esi izdomājis, ka tev vajag jogu, kaut arī tev vajag pavisam ko citu.

Disciplīna rodas tajā brīdī, kad esi sācis kaut ko praktizēt un tev ir jāpiespiežas, lai to darītu regulāri. Piemēram, esi nolēmis meditēt, tāpēc katru rītu agri celies un meditē. Kad pagājis gads, tu jūties nomocījies un saproti, ka tev to nevajag. Vai arī tieši otrādi – pēc gada saproti, cik labi, ka sevi piespiedi no rītiem agri celties, tieši tas tev bija vajadzīgs. Pats svarīgākais ir sajust, vai konkrētā metode ir tavējā. Citādi tu vari visu laiku bezjēdzīgi riņķot pa apli.  

– Pats regulāri meditējat?

– Jā, es sēžu vairākas reizes dienā. Reizēm arī sabiedriskajā transportā. Šorīt braucu autobusā no Liepājas uz Rīgu un kādu stundiņu pasēdēju. Es labi apzinos, ka man ir vajadzīga disciplīna. Personāžam, ko sauc Māris Liede, to vienkārši vajag.