Cita pasaule
2020. gada 31. maijs, 05:33

Gongu meditācija un izziņas ceļš. Pirms 20 gadiem Māris Liede bija policijas meklēšanā: nebija pateicis, ka devies sevis meklējumos

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

Pirms gadiem divdesmit Māris Liede skaitījās bezvēsts pazudis un atradās policijas meklēšanā. Viņš bija devies plašajā pasaulē, nevienu nepabrīdinot. Viņa ekstrēmie ceļojumi nu ir beigušies, taču turpinās sevis izzināšanas ceļš. Par to arī mūsu saruna – par ceļošanu, sevis izzināšanu un gongu meditāciju.  

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

– Jūsu iztulkotā Joga Vasišta nepavisam nav izklaidējošs un viegli saprotams teksts.

– Riši Vasišta reizēm runā prātam nesaprotamā valodā, lai novestu to strupceļā. Piemēram, Vasišta saka Rāmam – tev ir jāpraktizē un jātiecas uz atbrīvošanās stāvokli, bet, no otras puses, šī tiekšanās ir traucēklis, lai atbrīvotos. Tas prātam nav saprotams – viņš ir duāls. Prātam vajag kaut ko konkrētu – tas nevar vienlaikus skatīties uz sevi un kaut ko ārpus sevis. Tas ir stāsts par prāta attīrīšanos līdz tādam stāvoklim, kad tas paliek caurspīdīgs un vēro pats sevi.

– Vai mums vajag vai nevajag mērķi, pēc kā tiekties?

– Kas attiecas uz garīgo praksi, sākumā mērķis noteikti ir vajadzīgs. Cilvēks sāk praktizēt, lai kaut ko sasniegtu. Kad viņš ir aizpraktizējies līdz praktizēšanas kodolam, viņš saprot, ka nekāda mērķa nav. Manā izpratnē galvenais mērķis – noskaidrot, kas es esmu. Un sākumā atbilde tiek meklēta ārā – visādos tekstos, antīkajās civilizācijās, dažnedažādās mācībās. Pēc kāda laika tu saproti, ka ārpusē to nevar atrast. Un tad tu sāc ielūkoties sevī. Tu izmanto dažādas metodes, lai apklusinātu prātu un atrastu to, kas atrodas aiz prāta. Un tad kaut kas arī sāk notikt.

– Cik zināms, Advaita skaitās visaugstākā līmeņa mācība, augstākas vairs nav. Varbūt cilvēkiem, kas iesākuši garīgu praksi, nemaz nav vēlams uzreiz tiekties pēc paša augstākā plaukta?

– Ja prāts nav sagatavots, tas var uzsprāgt. Un kur pie mums atrodas uzspridzinātie prāti? Tvaika ielā. Ja kādam prāts saka, ka vajag iet pakāpenisku ceļu, to vajag arī iet. Bet kur jāiet? Prātam jāiet izpētīt pašam sevi. Man jāpārbauda, vai es tiešām esmu tas, par ko sevi domāju esam. Viens to pārbauda, ekstrēmi ceļojot, kāpjot kalnos un lecot ar izpletni, cits – sēžot meditācijā un ielūkojoties sevī. Un tad cilvēks parasti nonāk līdz atziņai un apzināšanās stāvoklim, ka viņš nav ķermenis.

Kādreiz taču ir gadījies – tu aizmiedz un uzreiz pamosties, kaut ir pagājušas astoņas stundas. Pa to laiku nekas nav noticis, tev ir sajūta, ka tikko aizmigi. Aizmigi un uzreiz pamodies. Kur bija prāts? Kur bija laiks? Kur bija telpa? No tā visa nekā nebija. Prāts darbojas laikā, bet ķermenis – telpā. Tā ir visvienkāršākā fizika. Kamēr prāts nedarbojas, laika nav. Kā var teikt, ka ir laiks, ja nekas netiek domāts? Nevar pateikt. Kā var pateikt, ka ir telpa, ja nav ķermeņa? Nevar.  

– Vai to, kas notiek garīgās prakses gaitā, var saukt par transformāciju?

– Transformējas tikai prāts, ne jau mūsu dievišķais kodols. Sākumā prātam ir liels maiss ar dažādiem priekšstatiem, kā ir pareizi vai nepareizi, bet laika gaitā šie priekšstati sāk atbirt nost. To paliek arvien mazāk. Prāts, kā mēdza teikt, kļūst gaišāks, tas apgaismojas. Vienīgais, kas var apgaismoties, ir prāts.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

– Vai tas nav jūsu mērķis – lai prāts apgaismotos?

– Jā, man kā personībai, kuru sauc Māris Liede, mērķis ir apgaismoties.

– Dažkārt gadās tā, ka mēs viens otru nesaprotam tikai tāpēc, ka vienos un tajos pašos vārdos ieliekam pavisam atšķirīgu informāciju… 

– Protams. Tāpēc ir ļoti būtiski, kādu jēgu mēs ieliekam vārdos, sevišķi jau tēmās, par kurām tagad runājam. Ja viens runā par apziņu, tad vispirms jātiek skaidrībā, par ko ir runa. Vai tā ir universāla apziņa ārpus laika un telpas, vai arī cilvēka apziņa, ar kuru viņš apzinās sevi un pasauli. Jāsaprot vārdu lietojumā ietvertā jēga.

Nākamā lapa: Pie dziednieces Bolīvijā