Gongu meditācija un izziņas ceļš. Pirms 20 gadiem Māris Liede bija policijas meklēšanā: nebija pateicis, ka devies sevis meklējumos

– Kad sākās jūsu neparastie ceļojumi?

– Sākās ar brīdi, kad sapratu, ka ar to dzīvi, kuru es dzīvoju, kaut kas nav kārtībā. Man nebija nodoma vienkārši tāpat kaut kur aizbraukt un paceļot, nē. Man bija radikāla vēlme pavisam izkāpt ārā no vecās dzīves. Tā kā mana dzīve bija Latvijā, es nolēmu doties kaut kur citur. Tā arī sākās mana ceļošana.

– Vai bija izplānots maršruts?

 – Bija daudzas vietas, kuras jau biju nedaudz iepazinis no filmām un grāmatām, tāpēc bija vēlme tās iepazīt tuvāk. Mani ceļojumi attīstījās pavisam neplānoti un spontāni. Piemēram, ceļojuma laikā tu satiec kādu cilvēku, kurš tev izstāsta par kādu interesantu vietu, un tu dodies uz turieni. Vai arī izlasi kādu grāmatu, un tev uzrodas jauns maršruts un mērķis. Tas viss notika dabiski. Ceļoju tikai ar vienu mugursomu, kurā atradās visnepieciešamākās lietas, arī ziemas un vasaras drēbes. Man nebija nekādu problēmu doties uz jebkuru vietu. No rīta tu piecelies un turpini ceļu. Ja gadījumā aptrūkstas nauda, tad tur, kur atrodies, sameklē kādu darbu. Ja vari, kaut ko iekrāj, ja nevari – neiekrāj.

– Ceļojāt viens?

– Jā, viens. Es vienmēr ceļoju vienatnē.

– Ar ko nodarbojāties, kad sapratāt, ka dzīvē kaut kas jāmaina?

– Es biju iesaistīts projektos saistībā ar mūzikas biznesu. Mēs rīkojām koncertus. Pateicoties mana rakstura vājībām, kādudien pienāca brīdis, kad pats sev vairs nepatiku. Šajā gadījumā piemērojams latviešu teiciens par vadzi, kas reiz lūst. Kad vadzis lūza, es devos prom. Atstāju visas mantas un pat atslēgas uz galda. Tā kā es nevienam to nepateicu, pāris mēnešu skaitījos bezvēsts pazudis un atrados policijas meklēšanā. Kad atkal parādījos publiskajā telpā un uzzināju, ka tieku meklēts, devu par sevi ziņu, un mani no tās meklēšanas noņēma.

– Uz kurieni devāties vispirms?

– Uz Spāniju. No draugiem biju dzirdējis par svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu. Tagad tas ir populārs garīgu meklētāju ceļš. Es sāku no Francijas un četrdesmit dienās nogāju kādus 800 kilometrus. Tas bija pietiekami liels laiks, lai varētu sakārtot domas.

– Kurp tālāk? Kādas bija jūsu izvēles?

– Pēc svētceļojuma sapratu, ka ne jau es kaut ko izvēlos. Kāds ceļš ir, tāds tas ir. Mana ceļošana notika spontāni, bija tikai jāseko līdzi ceļa zīmēm. Jāatzīst, tas bija diezgan neprātīgs ceļojums. Pēc svētceļojuma nokļuvu Spānijas pilsētiņā Granadā, kur apguvu spāņu valodas pamatus. Mani vilināja Latīņamerikas kultūra, tāpēc raudzījos tajā virzienā. Un tad vienā hostelītī, kur dzīvoju, satiku mazu japānietīti, kura stāstīja, kā viņa dzīvojusi un strādājusi Austrālijā un Jaunzēlandē. Viņa apgalvoja, ka tur esot ļoti viegli dabūt darbu, – arī tādiem cilvēkiem, kas iebraukuši tikai uz brīdi. Tādējādi iespējams nopelnīt naudu, lai ceļotu tālāk.

 Man viņas stāsts ļoti iepatikās, un es nolēmu doties uz Austrāliju. Tas bija nulto gadu sākums, toreiz vēl vajadzēja vīzas. Nokārtoju vīzu, nopirku biļeti un nokļuvu Austrālijā, kur pavadīju kādus astoņus mēnešus. Apmēram septiņus mēnešus es strādāju, bet vienu ceļoju. Jau agrāk man bija sapnis iemācīties zemūdens niršanu un kļūt par instruktoru. To arī izdarīju – nokārtoju sertifikātu un niru Lielajā Barjerrifā. Tas bija ļoti forši.

Pēc tam aizbraucu uz Jaunzēlandi, kur kādu laiku strādāju kivi kociņu fermā. Arī tur ceļoju, braucu ar sniegadēli no vulkāniem. Tad sekoja jauns posms manos ceļojumos – Jaunzēlandē es izlasīju grāmatu Džungļi. Tas bija dokumentāls stāsts par kādu izraēlieti, kurš ar saviem draugiem bija devies uz Amazones džungļiem Dienvidamerikā.

Pasākums beidzies diezgan traģiski – no visas kompānijas viņš vienīgais bija palicis dzīvs, pārējie bija pazuduši Amazones tumsā. Puisis bija satriekts un atradās psihoemocionāli nelīdzsvarotā stāvoklī. Viņš bija nonācis Bolīvijas galvaspilsētā Lapasā, kur kāda indiāņu dziedniece viņu saveda kārtībā un atgrieza dvēseles līdzsvaru. Vēlāk pēc šā stāsta motīviem tika uzņemta filma. 

– Kas notika tālāk?

– Grāmatas iespaidā mans ceļš sāka virzīties uz Dienvidamerikas pusi. Vispirms kādu gadu Meksikā pastrādāju dažādos restorānos par oficiantu. Nopelnīju drusku naudas un devos uz Dienvidameriku. Paceļoju pa Čīli, tad aizdevos uz Bolīviju. Nonācu līdz tai pašai Lapasai. Biju iepazinies ar kādu mākslinieci, kura man ieteica apciemot viņas draudzeni. Draudzeni esot ieinteresējis mans dzīvesstāsts, turklāt viņa nekad neesot sastapusi nevienu no Latvijas.

Šī draudzene parasti aicinot pie sevis dažādus ārzemniekus un lūdzot pagatavot kaut ko no viņu nacionālajiem ēdieniem. Es apjuku un sāku domāt, kurš tad būtu tas latviešu nacionālais ēdiens. Neko prātīgu nevarēju izdomāt un nolēmu pagatavot kartupeļu pankūkas. Aizgāju pie tās draudzenes; viņa bija indiāniete un strādāja mazā veikaliņā. Vispār tas bija viņas veikaliņš, viņa pārdeva dažādas inku zeltlietas, indiāņu audumus un maskas, galvenokārt tūristiem. Tā mēs arī iepazināmies.

Pagāja kāds laiciņš, un indiāniete piedāvāja pastrādāt viņas veikaliņā. Teica – ko tad tu tā staigā apkārt, neko nedarīdams. Neko dižu nopelnīt jau tur nevarēja, vien kādus piecus dolārus dienā, tomēr tas mani apmierināja. Tā mēs sākām draudzēties. Vienu dienu sēdējām viens otram pretī un klusējām, zelējām indiāņu svētā auga kokas lapas. Un tad pēkšņi kā zibens spēriens – es sapratu, ka tā ir tā pati indiāniete, par kuru pirms diviem gadiem biju lasījis grāmatā Džungļi.

Un tiešām, tā bija viņa! Viņu sauca mamma Emma. Viņa arī kļuva par manu pirmo Skolotāju, daudz ko man iemācīja. Bolīvijā nodzīvoju kādus divus vai trīs gadus. Vēlāk sazinājos ar grāmatas autoru, to izraēļu puisi, kurš tagad Kalifornijā, Silīcija ielejā, taisa labu biznesu. Viņš joprojām draudzējas ar mammu Emmu, šad tad viņu apciemo.