Intervijas
2020. gada 8. marts, 05:41

Vaira Vīķe-Freiberga: "Mani par daudz interesē dzīve…"

Sandra Landorfa

"Patiesā Dzīve"

Kādas ir saknes cilvēku neapmierinātībai? Vai mazā cilvēka traģēdija ir tikpat vērā ņemama kā diženā? Kādai būt nākotnes izglītības sistēmai? Tie ir daži no jautājumiem, kas nodarbina eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Vasarā viņa ar vīru Imantu svinēs 60. kāzu jubileju, ārvalstu braucienos bieži dodas kopā, bet randiņos pie mājas Kurzemē viņus aicina sunīte Bella.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

– Šovasar svinēsiet savu 60 gadu kāzu jubileju.

– Ja Dievs dos tik tāli izdzīvot, tad jā! Jāsaka – gaidīsim, lai tas brīdis pienāk.

– Imants jūs joprojām aicina randiņos?

– Mīļā, mēs esam par daudz noguruši, lai uz randiņiem ietu. Esam priecīgi, ka varam mājās palikt, ticiet man. Mēs abi caurām dienām esam stipri nodarboti. Man iznāk daudz ceļot pa pasauli, un Imants mani pavada daudzos pasākumos, kas tad ir ļoti jauki. Bieži tomēr braucu viena un pārrodos mājās nogurusi.

Piemēram, Franču senātā Berlīnes mūra krišanas atceres konferencē man nesen bija jāsaka noslēguma runa, visa publika ceļas kājās, aplausi, sajūsma… Tas viss, protams, ir ļoti patīkami. Bet nav patīkami pusotru stundu pēc tam sēdēt korķī, lai nokļūtu lidostā, kur nu vēl tas laiks, kas paiet lidojumos. Tas ir nogurdinoši. Tā ka manai dzīvei ir plusi un mīnusi, visam sava cena, bet Imants mani atbalsta un visu pieņem ar lielāko sapratni.

– Domāju, tie randiņi varbūt ir laukos, tad jūs aicina iziet kādu līkumu pastaigā pa lauku ceļu.

– Tā, kas aicina iziet līkumu, ir Bella, mājas sunīte, kas gaida, kad Imants ies staigāt. Ne vienmēr es eju, jo pēdējā laikā ļoti sāp celis. Bet kucīte ir lielākā randiņu mudinātāja. Viņai ir savs saimnieks, mūsu mājas pārvaldnieks, kas par viņu rūpējas, ved staigāt, skriet un ko tik ne, bet, kad mēs tur esam, viņa zina, ka būs staigāšana arī ar šiem saimniekiem. Tad gan mums abiem ir randiņš ar Bellu.

– Esat skaisti teikusi – mēs cenšamies viens otram būt labi draugi.

– Mēs esam labi draugi! Tiešām, par sīkumiem vien mums iznāk pastrīdēties, sevišķi, ja viens vai otrs no mums aizmirst, kā tad īsti bija. Ziniet, kā tajā filmā, kur dziesma Yes, I remember it well, kā Moriss Ševaljē dzied – atceros, kā toreiz bija, skaista, saulaina diena… Nē, nē, viņa saka, lietus lija spaiņiem (smejas). Nu, tādā garā.

– Jums tagad varētu ienākt prātā kāda tautasdziesma, ko jūs gribētu Imantam veltīt?

– Vai dieniņ, viņš ir tik daudz strādājis ar tautasdziesmām! Nebūtu pārspīlēti teikt, ka Imants pats ir veltījis latviešu tautai digitalizēto viena miljona dziesmu pūru. Kad viņš to visu sāka, neviens neticēja, ka tā kaut kas būtu iespējams. Pašā sākumā teksts burtu pa burtam bija jāievada uz perfokartītēm, apdullinoši klabošām mašīnām.

Atceros, pati ar savu roku pārrakstīju pirmos tekstus. Imants attīstīja īpašu programmatūru tekstu apstrādei, meklēja sadarbības partnerus. Ar laiku atrada Bostonā latviešu profesorus, brīvprātīgos, studentus, kam MIT bija pieejamas daudz modernākas iekārtas.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Ap Atmodas laika beigām Imants uzdāvināja fizmatiem Latvijā personīgo datoru, lai studenti varētu to izmantot saviem darbiem. Viņiem par to bija jāatmaksā ar sabiedrisko darbu – noteiktu skaitu Latvju dainu sīkvariantu ievadīt datorā. Imants ir tik daudz ieguldījis, lai Barona darbs kļūtu pieejams digitālajā vidē, ka viņam veltīt vienu dziesmu būtu smieklīgi. Es toties viņam esmu veltījusi veselu grāmatu, tas gan – Siltās saules sējumu.

Nākamā lapa: Posts ceļas no salīdzināšanas, un sociālie mediji ļoti sagroza prātu