Aina Poiša par savu ģimenes dzīvi: "Nekas vairs nebūs, kā bija"
Psihoterapeite Aina Poiša uzskata – cilvēkiem iespējams palīdzēt, ja esi godīgs, stāstot arī par savu dzīvi. Pērn sabiedrība kā sensāciju uztvēra krīzi viņas ģimenē, lai gan sarežģījumus Aina nebija slēpusi nekad.
– Labs piemērs, ka attiecību problēmas var risināt arī cilvēki gados, tā nav tikai jaunības daļa ar mīlestību, hormoniem, kaisli. Nevis konfliktēt ar sevi un otru, bet mēģināt sajust dzīves garšu, būt godīgam.
– Es, piemēram, atradu, ka braucu ceļojumos ar draudzenēm.
– Bijāt Gruzijā? Teici, tur vīrieši protot parūpēties...
– O, mēs jutāmies kā princeses! Ēdiens, vīns, attieksme. Divi gruzīni par mums rūpējās, mēs, četras, tik sēžamies džipā, un viņi ved! Kolorītas vietas – tāda laime dabūt viņu viesmīlību, nekas nav par grūtu. Kā viņi pret savām sievietēm izturas, ir cits stāsts, bet mums, viešņām, visām bija kronīši galvā! Tā arī iedibinājās – es plānoju savu atpūtu, viņš savu, un mums par to nav jāstrīdas.
– Tomēr jums vajag sajūtu, ka esat kopā?
– Izjūtot pārmaiņas pāra attiecībās, mēs neatņemam ģimeni, jo bērniem un mazbērniem tas ir ļoti svarīgi. Mēģināju ar meitu runāt, varbūt Ziemassvētkus svinam pie viņas, viņa – nē, tā pierasts, ka pie vecākiem. Pašiem tūlīt būs četrdesmit, okei, labi... Viņi nāk uz mājām, viņiem tā ģimenes sajūta ir svarīga. Ir bērni, mazbērni jau trīs. Mani sauc par Ančuku.
Kādreiz uz Leļļu teātri aizved Gaga, opis, ne vienmēr man jābūt klāt. Citreiz to darām trijatā. Meklējam risinājumus, kas nav tik klasiski – vai nu kopā, vai šķiras. Šajā vecuma posmā, kad ir pāri sešdesmit, arī dzīve ir interesanta. Es respektēju, ka joprojām esam ģimene, bet izkāpju no novecojuša pāra attiecību modeļa, kas man vairs neder. Šobrīd ir tā, ja kaut kas mainīsies, tad ļausimies un skatīsimies...
Nav mūsu uzdevums par katru cenu meklēt jaunas attiecības. Vīriešu uzmanībai esmu bijusi atvērta visu laiku, bet man nav sajūtas, ka esmu brīva sieviete vai nelaimīga. Ir miers, man ir cilvēks, ar kuru vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu nogājusi kopā, ir bijis augšā, lejā, kaut ko mēs mācāmies, kaut ko vēl neesam iemācījušies. Reizēm vēroju savu dzīvi no malas, un tas ir interesanti. Bet tagad ir normāli, sava teritorija, ieburu gaisotni savā pasaulē, viņš labprāt nāk tajā.
– Ciemoties?
– Jā. Pavadām daudz laika kopā, skatāmies filmas. Kādreiz eju pie viņa.
– Bet ko tu teiktu jaunajai sievietei, kurai bija četrgadīga meitiņa – vajag teikt jāvārdu? Toreiz, pirms 30 gadiem?
– Nu, es teiktu... (Smejas.) Dažas gudras omas ir teikušas – ieraugi savu nākamo vīru dažādās dzīves situācijās. Ar randiņiem vien, kas ir svētku sajūta, būs par maz informācijas, lai varētu prognozēt.
– Stāstīji, ka ar acs kaktiņu vēroji, kā viņš izturas...
– Pret meitu... tur viss bija čikiniekā, un tas manu sirdi arī paņēma. Kaut nebiju tik droša... Bet, zini, tajos gados bija aizspriedumi – kam tu ar bērnu esi vajadzīga...
– Tev ļoti negribējās būt vientuļajai mātei.
– Jā, un šis fails labi nostrādāja.
– Gan mīlestība nāks vēlāk?
– Jā, gan jau mēs to radīsim, tiksim galā ar grūtībām. Ir pietiekami daudz spēka, lai ticētu, mugursoma sapakota un ej tajā ceļā. Ja tagad man par to prasi, es teiktu – tas bija bišķi par ātru. Mēs viens otru nepazinām pietiekami, lai laikus pirms svarīgā lēmuma tiktu godīgāk skaidrībā, vai tas, kas mums ir atšķirīgs, palīdzēs vai būs kā bumba ar laika degli.
– Bet tu biji laimīga?
– Es vispār izvairos uzdot sev šādu jautājumu.
– Tas nav psihoterapeita jautājums?
– Ir (skaļi un sirsnīgi smejas).
