Aina Poiša par savu ģimenes dzīvi: "Nekas vairs nebūs, kā bija"
Psihoterapeite Aina Poiša uzskata – cilvēkiem iespējams palīdzēt, ja esi godīgs, stāstot arī par savu dzīvi. Pērn sabiedrība kā sensāciju uztvēra krīzi viņas ģimenē, lai gan sarežģījumus Aina nebija slēpusi nekad.
– Cik ballīšu un prieka ir tavā dzīvē?
– Maz. Nav noskaņojuma. Ar draudzenēm runājām – vai tas ir kā izdzerts kauss? Nevaru sūdzēties, ka manā dzīvē būtu bijis maz ballīšu, bet vienā brīdī jāsaka kā alkoholiķim – savs limits izdzerts. Nezinu, liekas – tas viss jau bijis, vairs neprasās. Šad tad vēl gribas tajā iekāpt, bet domāt par kvalitāti, ar kādiem cilvēkiem. Šobrīd esmu ielīdusi kā kurmītis alā, bet gars jau lidinās. Negribas kļūt par sēni. Kamēr ir jauda, jo vienā brīdī tās varbūt nebūs, un šis jautājums tiks noņemts no dienas kārtības.
– Esi teikusi, cik svarīgi ir būt ar cilvēkiem, ar kuriem esi uz vienas frekvences, ar kuriem ir silti, omulīgi, interesanti, un no tiem, kuri tādi nav, pieklājīgi distancēties.
– Tas ir būtiski gan ikdienā, gan svētkos. Ja es tevi pazīstu kā cilvēku, kas prot atvērties, nekritizēs, negaidīs, ka viņu izklaidē, bet dos arī savu ieguldījumu... mēs kopā sanesam enerģiju. Man ir veiksmīga pieredze ar meitas kāzām. Nebiju kāzu vadītāja, būtībā neredzama, bet visu biju izdomājusi līdz niansēm, tikai neviens to nezināja.
– Bija lielas kāzas?
– Nē, sadalītas divās daļās. Pirmajā bija baznīca un mierīgs vakars viņiem, nākamajā dienā brauca draugi uz ballīti. Un tā bija mana atbildība.
– Liela uzticība no meitas...
– Protams! Es arī viņas dzemdībās piedalījos, var teikt, ka baudu lielas pilnvaras. Tas gan nebija norunāts. Viņa piezvanīja, ka sākas, sapratu, tas notiks lēni, es, lai nomierinātu uztraukumu, cepu pīrāgus. Teicu – kad būs gatavi, virzīšos pie tevis. Ieradāmies reizē ar vecmāti, viņa teica – nu, ar mammām man visādi ir bijis... Mierināju, ka būšu zemāka par zāli (smejas).
– Nebaidījies no mājdzemdībām?
– Nē. Bija uzticība, miers, sajutu savu lomu tajā. Beigās vecmāte bija ļoti pateicīga, ka darbojāmies neuzkrītošā tandēmā. Redz, tas jūtīgums, ka esi klāt, bet tev nav jādara vairāk... Darīt mazāk reizēm ir vairāk. Tā bija arī kāzās, neviens mani neizjuta kā vadītāju. Ir pagājuši pieci gadi, bet, kad satieku kādu no viesiem, viņi joprojām grib izteikt komplimentu. Visu laiku kaut kas notika, bet neuzbāzīgi. Kā foršie diriģenti darbojas – nevar acis atraut.
– Tā ir maģija.
– Jā, un tā ir arī ar svētku radīšanas prieku. Vajag just, kur nepieciešamas bungas un kur pietiek ar trauslu flautiņu, tā, lai visas stīgas iekustini. Tas ir būtiskākais – jutīgums. Vari iemācīties amatu, pildīt funkcijas, bet, ja tev nav jutīguma, spējas būt elastīgam, spontānam, neuzspēlēt savu nozīmību, bet čekot līdzi, kas notiek... tas ir par maz.
– Tu vieglumu ikdienā māki paturēt?
– Es ļoti mīlu saglabāt brīvību... ja vien tas izdodas. Kaut profesionāli, runājot par konkrētām tēmām. Janvāra sākumā piedalījos Eiropas projektā par sieviešu veselību reproduktīvā vecumā. Domājot par tematu, izvēlējos Mīlestībai vajag palīdzību. Tajā ir daudz aspektu, ne tikai pāru attiecības.
Jautājums – vai saproti, kurā brīdī esi tukšs, pustukšs, un kā uzlādēt savu krātuvīti, lai sajustu sevī siltumu un vēlmi dot. Nevis prasīt, gaidīt, īgņoties, ka neiedod tieši to, ko esi izdomājis. Mājās nopietni gatavojos, piezīmes uz piecām lapām, aizbraucu, ieraugu cilvēkus... Teicu – ja mums labi ies, ja atradīsim savstarpējo saķeri, varu dalīties, kā palīdzēt savai iekšējai mīlestībai, kura ik pa brīdim ir pusbadā, nevis mācīt jūs dzīvot.
Ieteicu katru teikumu, kuru biju izrakstījusi kā citātu, izjust sevī. Piemēram, “ja mīli, tu mazāk atliec svarīgus lēmumus savā dzīvē”. Tev ir lielāks spēks un drosme spert nozīmīgus soļus. Mīlestība dod lielāku ticību iet uz priekšu. Domāju – kā tas ir man, ja gribu personīgāk viņiem atvērties. Vai es pietiekami sevi mīlu, no sirds, vai arī to pasaku tikai kā vārdus.
Jo ir lēmumi, kurus atlieku, par kuriem šaubos. Lai gan, pieņemot tos, es justos daudz labāk. Velku līdzi kādas attiecības, atļauju sev darīt pāri, nepieņemot lēmumu, kaut zinu, ka šis konkrētais kontakts traucē, spiež uz leju... Bet tu sevī atrodi pozitīvo skatu – nav jau tik traki, katram ir savi plusi un mīnusi, bet tajā brīdī neesi pietiekami empātisks pret sevi. Arī tev ir Ahilleja papēži, un viens no tiem – ka tu kā cilvēks nejūties līdz galam mīlestības cienīgs.
Tas ir ļoti dziļš mazvērtības komplekss. Varbūt esi pieslīpējis kompetenci un jūties cienīgi, novērtēts profesionāli vai sociāli, jo esi komunikabls, katram māki atrast pieeju, bet tas, ka nejūties mīlestības cienīgs, ir dziļa bērnības trauma. Citi to atklāj, citi ne. Piemēram, es tev to atklāju. No malas neviens neticētu, liekas – kas viņai!
– Ziedoša, temperamentīga…
– Jā, azartiska, veiksmīga. Tomēr ik pa laikam maza balstiņa saka – tu vari paciest, jo neesi tik vērtīga, lai striktāk nostātos. Bieži vien izvēlamies nerunāt par dziļām lietām, jo tas ir biedējoši.
– Var ievest konfliktos.
– Un kāds var to iztulkot – ā, viņa ir vāja (saberzē rokas).