Ojārs Rubenis par aktieriem deputātiem un teātri: "Uz Straupes narkoloģisko slimnīcu esmu vedis kādus četrus"
Agrīnā jaunībā Ojārs Rubenis vēlējās kļūt par aktieri, taču liktenis bija lēmis citādi. Daudzi viņu atceras no populārā raidījuma "Labvakar", bet tikai nedaudzi zina, ka viņš ilgus gadus bija Latvijas PSR Operas teātra izrāžu vadītājs. Piedzīvojot likteņa pagriezienus un kūleņus, 2006. gadā viņš nokļuva Nacionālajā teātrī, kuru veiksmīgi vadīja vienpadsmit gadus, bet tagad pilda direktora palīga pienākumus.
Viena no Ojāra atmiņu epizodēm saistās ar tagad labi pazīstamo diriģentu Māri Sirmo, kurš puikas gados dziedājis zēnu korī un Operā uzstājies izrādē Skursteņslauķis. “Mārim tik ļoti patika operas teātris, ka viņš – kad vien bija brīvs – nāca uz izrādēm. Izrāžu vadītāji jau bija pieraduši pie Sirmā un uzskatīja viņu par savējo.
Reiz es kavēju izrādi, kura man bija jāvada. Kaut laikus izbraucu no Zolitūdes, vilciens uz Dzelzs tilta negaidīti apstājās un tālāk negāja. Tā kā tolaik mobilo telefonu nebija, nespēju nevienu brīdināt par notikušo. Kad beidzot atskrēju uz Operu, izrāde jau bija sākusies. Skatos – manā vietā sēž Māris Sirmais un mierīgi vada izrādi. Nekādu problēmu.”
1979. gadā Ojārs Rubenis sācis strādāt Latvijas Televīzijā. Viņš atceras, ka viņa debija izvērtusies par pamatīgu izgāšanos. “Raidījums notika tiešraidē, tolaik viss bija dzīvajā. Vadīju profesiju raidījumu, uz kuru bija uzaicināta celtnieku brigāde – tēvs un pieci dēli. Viņi sēdēja ap galdu, bet es – maliņā. Ar dažādiem piefilmējumiem man bija jānovada 45 minūtes ilgs raidījums. Vispirms iepazīstināju ar ģimeni, pēc tam sāku uzdot jautājumus. Jautāju tēvam, kāpēc visi dēli strādā celtniecībā, bet viņš atbildēja, ka nezina. Tā bija visa atbilde. “Vai vēlējāties saliedēt ģimeni?” es vaicāju. “Jā,” viņš atbildēja. Atkal pauze. “Ko jūs viņiem iemācījāt?” – “Es nezinu.” Jutu, ka ir baigais vāks, un sāku iztaujāt dēlus, bet viņi savās atbildēs bija tikpat lakoniski kā tēvs. Tas bija drausmīgs raidījums, un vēlāk notikušajā sapulcē kāda kolēģe izteicās, ka mani jāņem nost no ētera, jo es nesaprotu, kas ir televīzija.” Rubenis piebilst, ka viņš vienmēr atcerējies un reizēm arī kolēģiem citējis kādu teicienu: “Viņš visu dzīvi baidījās, ka tikai kaut kas nenotiek. Un ziniet – nenotika arī.”
Kā vienu no interesantākajām darba epizodēm viņš min sižeta veidošanu par diriģentu Imantu Kokaru, kurš vadījis kori Ave sol. Ojārs atceras brīdi pirms diriģēšanas: “Imants paceļ rokas, tad uz brīdi sastingst un nolaiž rokas. “Ilzīte!” viņš sauc. “Jā, tu, kas pirmajā rindā! Vai gadījumā neesi stāvoklī?” Ilzīte samulst un sāk taisnoties, ka tiešām ir stāvoklī. “Ak, tā?” brīnās Kokars. “Vai no manis?” Ilzīte atbild, ka nē – no vīra. “Labi, dziedāsim,” nosaka Kokars. “Bet tu, Ilzīt, vairs nestāvi pirmajā rindā. Stāvi trešajā!”
