"Uzturēt muižu - tas ir dzīvesveids!" Ciemos pie Ditas Balčus viņas košajā Ziemeru muižā

Saules pielietā rudens sestdienā Ziemeri mūs sagaida ar ledainu gaisu – uzreiz var just, ka esam ieradušies Latvijas ziemeļos (starp citu – atbilstoši muižas skaistajam vārdam). Viss, kas ar mums notiks tuvāko stundu laikā, līdzinās ieniršanai filmā vai teātra izrādē...

Nolikuši mašīnu zem divsimt gadu seniem gigantiskiem ozoliem, caur senās ēkas logiem redzam rosību – muiža iekšpuse ņudz kā skudru pūznis. Šodien tajā darbojas vairākas radošās darbnīcas, taču tās nenomāc muižas garu, gluži otrādi – to apvējo ar mistiskām mūzikas skaņām, čukstiem, gaismēnām, klusām čalām, smaržām un nojautām.

Muižas saimnieki ir režisore Dita Balčus ar meitām Elizabeti, Egiju, Kristiānu un vīru Māri. Elizabete ir pazīstama mūziķe, kura filmā Spiegs, kurš mans tēvs, iejutusies žurnālistes Ievas Lešinskas jaunības gadu lomā, Egija ir diplomēta aktrise un studē režiju – iespējams, par īpašo gaisotni, kas valda Ziemeros, var pateikties arī viņu profesionālajai varēšanai.

Izgājuši cauri senatnīgam vestibilam, nonākam garā gaitenī, kas ved cauri pirmajam stāvam. To mājinieki mīlīgi dēvē par šausmu istabu un glabā te relikvijas, kuras uzdzen šermuļus, – gleznu Mūdzis, kuru Egijai uz šķiršanos uzdāvinājis vecs brūtgāns, vecu padomju laika pastkasti ar uzrakstu Počta, nosūbējušu spoguli, apokaliptisku Henrija Grabovska gleznu, vecus vēlēšanu plakātus un kā kroni visam –sausajā tualetē atrastu Ļeņina bareljefu...

“Sapni par savu muižu loloju kopš bērnības,” nosēdusies pie svecēm rotāta galda, stāsta Dita Balčus. “Man bija divi varianti – kad izaugšu liela, būšu vai nu aktrise, vai princese. Un tad, protams, atjās princis baltā zirgā...

Patiesībā lauki mani nav vilinājuši nekad, esmu pilsētas bērns, Rīgā dzimusi un augusi. Ja man kāds pirms gadiem divdesmit būtu teicis, ka gribēšu dzīvot laukos, teiktu – tā nevar būt! Nu, kāpēc gan... Es tikai piecpadsmit gadu vecumā pirmoreiz redzēju, kā slauc govi, tik tālu biju no lauku dzīves. Kad radās bērni, pirmais, ko izdarīju, – izveidoju savu teātri. Tieši tajā laikā likvidēja Jaunatnes teātri, biju darbojusies tā skolēnu aktīvā.

Skatījāmies visas izrādes, slaveno Spēlē, spēlmani! redzēju vairāk nekā trīsdesmit reižu un zināju no galvas. Tā bija radoša, interesanta dzīve, gribēju, lai arī manām meitām tā ir. Kad nodibināju savu bērnu teātri, problēma tika atrisināta. Bet tad sapratu, ka mums vasarās nav kur palikt. Tas ir ļoti vienkārši – ja kaut kā trūkst, tas ir jāatrisina. Kamēr tu, cilvēks, esi dzīvs, tev ir divas kājas, rokas, galva – principā robežu nav, vari realizēt visas savas idejas.

Sākām meklēt lauku mājas, daudzas apskatījām, bet sirds nepiesējās. Kaut kur dziļi sirdī, gandrīz vai zemapziņā, protams, bija sapnis, ka mums varētu būt muiža, bet šķita – tā doma jāatvaira, nav taču reāli... Bet tad teātra kritiķe Guna Zeltiņa, laba ģimenes draudzene, reiz izmeta, ka pārdod Alūksnes Ziemeru pili, turklāt par mazu naudu – desmit tūkstošiem latu. Negribējās ticēt, atbraucām skatīties. Pirmais impulss – ieraudzīju mazo, apaļo telpu ar kamīnu, un tā man likās tik īpaša... Tad vēl paskatījos pa otrā stāva zāles logu, kur ir ļoti skaists skats uz nogāzi, un sapratu – te ir tā vieta, kur gribētos palikt.

Taču tas bija risks. Naudas mums nebija. Cena izauga līdz trīsdesmit tūkstošiem. Laikam redzēja, kā man deg acis – cik ļoti es to gribu. Neesmu profesionāla pircēja un nemāku vienaldzīgi izturēties. Tika ieķīlāts Vecrīgas dzīvoklis, paņēmām kredītu. Tad vēl neapzinājos, cik daudz te būs jāiegulda. Situācija bija diezgan bēdīga. Tolaik te vēl funkcionēja kultūras nams un bibliotēka, bet divās telpās dzīvoja tantuks, bijusī kultūras nama vadītāja.”

“Pirmo nakti muižā atceros ļoti labi. Daudz variantu, kur palikt, nebija,” smejas Dita. “Visi uz matračiem – es, manas trīs meitas un vīrs. Bija tāda dīvaina sajūta, sauc, kā gribi, garu klātbūtni varēja just. Spoks bija ļoti taupīgs, laikam nevarēja samierināties ar manu izšķērdīgo dzīvesveidu. Es lietas īpaši augstu nevērtēju – tās ir paredzētas, lai lietotu, nauda – lai tērētu, elektrība, lai dedzinātu. Man uzdzen stresu, ja visu laiku jāskatās, lai ūdens no krāna par daudz neiztek. Es tā neprotu. Lai arī dzīve ir uz parāda, es vienalga to neesmu iemācījusies.”

Dzeguze pulkstenī iekūkojas tikai vienu reizi, un Dita turpina: “Reiz ar Kristiānu, vidējo meitu, muižā bijām palikušas divatā... Vakars nāk, kļūst arvien jocīgāk, kaut kas čaukst, čīkst, nevar saprast. Abas ielienam vienā gultā, lai drošāk. Visas durvis aiztaisām, atstājam gaismu un tā, abas saspiedušās, aizmigām. No rīta ceļos – gaisma izslēgta.

Prasu Kristiānai: “Vai tu naktī cēlies?” Taču nē. Turklāt – lai to ulmaņlaika slēdzi nospiestu, vajadzīgs spēks. Acīmredzot vecais barons nevarēja samierināties, ka esmu atstājusi elektrību ieslēgtu, netaupu resursus. Tāds bija mūsu skaidrojums.” Dita uz brīdi aizdomājas, tad iesmejas un turpina: “Vēl bija tāds gadījums – man bija skaistuma pērlītes, šķidrumiņš, kas vakarā jāuzliek uz sejas, lai ilgāk saglabātos tā jaunība un smukums. Es vienu uzliku un gāju gulēt, bet no rīta bija izlietota vēl viena un čaumaliņa atstāta. Baronesei varbūt nekā tāda nebija un roka paslīdēja...”

Reiz Ziemeros esot noticis mācītāju seminārs, un svētie tēvi palikuši pa nakti – katrs savā istabā. No rīta pie brokastīm viens stāstījis par šausmīgu sajūtu, kas viņu piemeklējusi; naktī kāds spēks it kā grūdis ārā no telpas. Kad mācītājs gultu pārbīdījis pie pretējās sienas, grūdējs tā kā mitējies, bet no rīta galva bijusi smaga, viņš bija pārliecināts, ka naktī jutis kāda gara klātbūtni.

Galvenais mācītājs un trīs viņa padotie māju iesvētījuši. “Gāja pa visām telpām ar lūgšanām, svecēm un svēto ūdeni, nu māja ir izstaigāta, svētīta, un gaisotne radikāli mainījusies,” stāsta saimniece. Kopš tā laika spoki vairs neesot rādījušies.

Toties nostāsti vēsta, ka vēl joprojām spokojoties uz ceļa, kas no Ziemeru muižas ved uz Vaidavas Preilenes līci; tā bijusi baroneses iemīļota vieta, kurp viņa regulāri braukusi peldēties. Neiebraucot Augstciemā, tālāk gar Šļukuma dzirnavām vedis priekšzīmīgi sakopts ceļš, kuru zemnieki ar grābekļiem regulāri līdzinājuši. Pa to bijis atļauts pārvietoties vienīgi kungiem...

“Uzturēt muižu – tas ir dzīvesveids, ir jādzīvo uz vietas, to nevar turēt tikai kā brīvdienu māju,” ir pārliecinājusies Dita. Turklāt 200 kilometru no Rīgas ir nopietns attālums. Ja māju uz laiku pamet, zūd gan siltums, gan labā enerģija, un atgriežoties viss jāsāk no jauna. Šobrīd apkurei pietiek ar padomju laikā būvētajām krāsnīm un dažām Jotul krāsniņām, jo tiek apkurinātas tikai tās telpas, kurās kāds uzturas. Kad Dita ar ģimeni ieguva ēku savā īpašumā, te nebija nekā, pie kā pieradis pilsētnieks, – ne ūdensvada, ne dušas, ne tualetes ar ūdeni.

Senās ēkas sienas joprojām klāj biezs “kultūras slānis” – daudzas krāsu kārtas. Kad ir laiks pieķerties un tās pamazgāt nost, var gadīties aizraujoši atklājumi. Egija ir saņēmusies, lai uzrakstītu projektu Kultūrkapitāla fondam par ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Ja to atbalstīs, būs jāķeras klāt nopietni.

Dita atsaucas uz mākslas vēsturnieka un ilggadēja Rundāles pils pārvaldnieka Imanta Lancmaņa apgalvojumu – nevar tā būt, ka Latvijā ir kāda muiža, kurā zem krāsu slāņiem nevarētu atrast kādus senus, interesantus, vērtīgus zīmējumus. Savus noslēpumus noteikti glabā arī Ziemeri.

“Pirmo reizi rakstos Ziemeru muiža minēta 1550. gadā. Mēra laikā cieta ne tikai ļaudis, bet arī ēkas, un muiža nodega vai tika nodedzināta,” stāsta Dita Balčus. Uz senajiem pamatiem ir uzbūvēta jauna ēka – tāda, kāda tā redzama tagad. 18. gadsimta beigās tā nonākusi baronu Volfu ģimenes īpašumā, pēc Pirmā pasaules kara – nacionalizēta. Padomju gados Ziemeru muižā atradies gan kultūras nams un bibliotēka, gan mežniecības kantoris un dzīvokļi.

Dita Balčus ar meitām Egiju, Kristiānu, Elizabeti un vīru Māri negrasās ap Ziemeriem celt augstus mūrus, viņi vienmēr vēlējušies šurp aicināt cilvēkus. Iedvesmu muižā ir smēlušies gan glezniecības plenēra dalībnieki, gan mūziķi un zinātnieki. Pērnajā vasarā te noritēja festivāls Vadātājs, arī Dīvu vakars un koncerti. Pie senatnīgajām sienām vietu atradušas laikmetīgās gleznas, un senajos mūros skan Elizabetes Balčus augu mūzika – no elektroimpulsiem, kurus izdod ķērpis, rozmarīns, baziliks, ozols un roze, viņa rada savdabīgu, mistikas pilnu skaņdarbu.

Bioloģijas doktore Iluta Dauškāne pie muižas uzgājusi retas augu sugas un muižas viesus ved ekskursijā pa rudenīgo dārzu. Mākslinieces Dace un Justīne Lūces zīmē muižas plānu un strādā ar mazajiem apmeklētājiem, kādā no telpām ir novietots mikroskops, ļaujot priecāties par pašām smalkākajām dabas formām. Ļaudis uz Ziemeriem brauc no tuvējās Alūksnes, Balviem, Cēsīm un Rīgas. Lielā katlā vārās zupa, citā – kafija, sestdienā muiža ir saviesīgu sarunu pilna. “Tā ir labā enerģija, kuru jūs mums atvedat,” sirsnīgi saka muižas saimnieki.

Spēcīgi un krāšņi pie muižas slejas barona Volfa stādītie ozoli. Tie varētu būt vienaudži slavenajiem Glika ozoliem Alūksnē. Gar īpašumu vedis senais Pleskavas ceļš, tāpēc Ziemeru muižā varētu būt ciemojusies mācītāja un Bībeles tulkotāja kalpone Marta (dažos avotos dēvēta par Glika audžumeitu), kura vēlāk kļuva par Krievijas carieni Katrīnu I. Tieši ar šo vēsturisko personu režisore Dita Balčus Ziemeros sapņo iedibināt muižas teātra tradīcijas. Sapnis ir arī par teatrālu kafejnīcu, jo vasarās tūristi Ziemeros ierodas vai ik dienu. Viena no muižas istabām glabā senus tērpus, plauktos kārtojas antikvariātos un krāmu tirdziņos atrastas lietiņas, no Ditas izrādēm teātrī Kabata uz Ziemeriem atceļojušas gan gultas, gan citi interjera priekšmeti.

Rīgā Ditai ir teātris Trīs māsas, kas iekārtojies bijušā Mākslas darbinieku nama telpās Vaļņu ielā. Tur var noskatīties izrādes Viņš ir pliks pēc Andersena pasakas Karaļa jaunais tērps motīviem, Kas par traku, tas par traku – Ojāra Vācieša dzeja un Elizabetes Balčus mūzika – un Ziemassvētku laikā koncertizrādi Trīs. Gan teātra gars pārvarēs garo ceļu uz Ziemeriem un piepildīs arī muižas sienas. “No sevis neizbēgt,” smejas Dita.