Atrast laimi sevī vai nemitīgi "strādāt pie attiecībām"? Laimīgas laulības noslēpums

Nav iespējams justies laimīgiem attiecības, ja neesam laimīgi paši ar sevi. Taču ko bieži vien dara cilvēks, kurš jūtas nelaimīgs? Viņš cer, ka attiecības ar otru piepildīs viņa tukšo dvēseli. Un sākumā tā tiešām šķiet. Taču, kad kaisle noplok, laimei vairs nepietiek tikai ar būšanu kopā un skatīšanos otra acīs. Parādās arvien jaunas prasības, tiek meklēti arvien jauni veidi kā „uzturēt attiecības formā” un beigu beigās mēs tik ļoti nogurstam no „strādāšanas pie attiecībām”, ka tā vien gribas „mest plinti krūmos” un mukt prom vai meklēt citu partneri.

"Jo ideālāks būšu, jo vairāk mani mīlēs". Vai patiešām?

Cilvēks, kurš sevi nemīl un gaida mīlestību no citiem, ir pazaudējis smaguma centru sevī un balsta to apkārtējos. Šādi cilvēki bieži sirgst ar perfekcionismu, jo tic, ka mīlestība ir saistīta ar viņu nopelniem.

Perfekcionisma lozungs skan šādi: „Jo ideālāks es būšu, jo vairāk mani mīlēs”. Partnerattiecībās perfekcionisms izpaužas nemitīgos centienos pašam kļūt labākam un padarīt labāku savu partneri. Pirmajā mirklī šāda attieksme izklausās atbalstāma, jo pie attiecībām taču ir jāpiestrādā, taču problēma slēpjas apstāklī, ka perfekcionists nekad nespēj sasniegt stāvokli, kurā viņam būtu labi. Visu laiku atrodas kaut kas, ko vajag uzlabot, visu laiku ir kāda problēma, kas prasa risinājumus, un neļauj izbaudīt partnerattiecību skaistumu.

Perfekcionists nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot. Viņš ir nodarbināts ar labākas nākotnes radīšanu un allaž pamana kādu kļūdu nepilnīgajā tagadnē. Taču, kamēr viņš plāno un pilnveido savu dzīvi, tā aizslīd viņam garām, tā arī nepieskardamās dvēselei.

Kāpēc perfekcionistam ir tik grūti ļauties procesam? Tāpēc, ka dziļi sirdī perfekcionists baidās, ka atslābstot un pārstājot ar sevi strādāt viņš vairs nebūs pietiekami labs, un partneris viņu pārstās mīlēt. Saknes šādai attieksmei pret dzīvi slēpjas bērnības pieredzē, kad mīlestību sākām uztvert kā atalgojumu par atbilstību citu gaidām. Ja, piemēram, mamma mūs atgrūda brīžos, kad uzvedāmies slikti un paņēma klēpī brīžos, kad izdarījām kaut ko viņai pa prātam, mūsu galvās izveidojās loģiskā sakarība – saņemt mīlestību = būt tādam, kādu mani vēlas redzēt.

Ja attiecībās iestājas krīze, vaina tiek meklēta tajā, ko kāds izdarījis nepareizi

Mīlestība perfekcionista galvā tiek sasaistīta ar noteiktu rīcības kopumu. Ja attiecības sašķobās, vaina tiek meklēta tajā, ko kāds no partneriem nav izdarījis vai ir izdarījis par daudz. Tā, piemēram, sieva var vainot vīru tajā, ka viņš par maz laika pavada ar ģimeni un par daudz strādā, bet vīrs var mīlestības zudumu skaidrot ar to, ka sieva pārāk reti nodarbojas ar seksu vai pārāk daudz viņu kritizē. Šajā brīdī pat nav tik būtiski, vai cilvēks lielāku daļu vainas uzņemas pats vai uzveļ to otram – būtiskākais ir pats princips – vainas meklēšana. Primāri netiek jautāts, kāpēc attiecībās iestājās krīze, bet kurš kaut ko izdarīja nepareizi.

Tas, kā mēs izturamies viens pret otru, protams, ietekmē attiecības, jo pastāv nepārtraukta mijiedarbība starp to, kā mēs jūtamies un rīkojamies, taču, manuprāt, nevis rīcība ir tā, kas rada vai nokauj emocijas, bet primāri tieši emocijas ir tās, kas liek mums rīkoties tā vai citādi.

Tā, piemēram, ja mums ir bail palikt vieniem, mēs varam pārlieku pielāgoties otram, lai viņu nezaudētu, kā rezultātā saplūstam ar otru, pazaudējam kontaktu ar savām vajadzībām un beigu beigās kļūstam neapmierināti. Ja neapzināmies savas neapmierinātības patieso iemeslu, mēs varam domāt, ka mūsu sliktajā pašsajūtā vainojams otrs, kurš nespēj mūs padarīt laimīgus, lai gan patiesībā no laimes esam atteikušies mēs paši.

Vai, piemēram, ja nemīlam paši sevi un mīlestības apliecinājumus meklējam ārpusē, mēs varam tā arī nekad nesasniegt sajūtu, ka otrs mūs mīl pietiekami stipri. Mēs varam strādāt pie attiecību un partnera uzlabošanas cik vien vēlamies, bet, kamēr mūsu dvēselē būs tukšums, nekāda partnera rīcība to neaizlāpīs.

Vispirms jākļūst laimīgam tev pašam, tikai tad tu varēsi būt laimīgs arī attiecībās

Cilvēks, kurš tiecas pēc ideāla, ir vairāk vērsts un darbību un domā par to, kā savilkt visus ķeksīšus ideālo attiecību programmā, nevis kā pabarot savu un otra dvēseli. Perfekcionists tic, ka jo vairāk viņš dos savam partnerim, jo vairāk saņems pretī. Tomēr ne vienmēr princips „dots devējam atdodas” izpaužas tādējādi, ka saņemam atpakaļ tieši no tā cilvēka, kuram esam devuši un tieši to, ko sagaidām.

Perfekcionisms nekādā veidā nespēj uzlabot dzīves kvalitāti vai sakārtot attiecības. Tieši otrādi – tas novirza mūsu fokusu no emocijām uz rīcību. Vienīgais veids, kā iegūt laimīgas attiecības ir sajust, kas mūsu dvēselei trūkst un mācīties vispirms pašiem kļūt laimīgiem.

Divi nelaimīgi ideālisti diez vai spēs izveidot laimīgu laulību, bet diviem laimīgiem vidusmēra ļautiņiem ir lielas cerības būt laimīgiem attiecībās pat tad, ja abiem „pa galvu skraidīs savi tarakāni”.

Ja mēs kādu patiesi mīlam, tad ne jau tāpēc, ka šis cilvēks atbilst mūsu sapņu tēlam, bet tāpēc, ka kopā ar šo cilvēku mēs varam būt tuvāk paši sev. Ja kāds mūs patiesi mīl, tad ne jau tāpēc, ka esam perfekti, bet tāpēc mūsu dvēseles atbalsojas viena otrā.

Avots: Izzinisevi.lv