"Rīta Panorāmas" Linda: "Biežāk jāraksta sev vēstules, lai sapņi piepildītos"

Šajās nedēļās pasaulē un Latvijā ir daudz nozīmīgu notikumu, par kuriem stāstīt. Kurš no tiem ir tavs lielākais izaicinājums?

Manuprāt, mums izdevās patiešām labs rīta raidījums ASV vēlēšanu dienā. Bija ļoti dinamiski. Kad norisinās šādi lieli notikumi, tad arī sanāk visinteresantākie raidījumi, un pašiem ir lielāks gandarījums par padarīto.

Raidījums sākas pusseptiņos no rīta. Vai jūties pilnībā pamodusies šajā laikā?

Es ceļos pulksten 3.50. Kad sākas raidījums, jau sen esmu pamodusies un paēdusi brokastis. Kad visi vēl tikai iet uz darbu deviņos no rīta, man jau iestājies teju vai pusdienlaiks. Un tad aizbraucu mājās un mazliet paguļu.

Un tad jau atkal gatavojies nākamajai dienai.

Vienmēr iepriekšējā dienā gatavoju ziņas, jo man patīk visu izdarīt laikus, bez lieka stresa. Kopš pagājušā gada rudens dzīvoju Rīgā, bet iepriekš ik rītu ceļu uz darbu mēroju no Bauskas. Nedod Dievs, ja kādu rītu kaut kas notiktu ar mašīnu un nevarētu atbraukt uz darbu... Tādā situācijā vismaz ziņas būtu sagatavotas.

Tagad, dzīvojot Rīgā, ieekonomē laiku.

Jā, vienu stundu vēlāk varu celties. Jau iepriekš bijām ar dēlu nolēmuši, ka pārcelsimies uz Rīgu, kad viņš pabeigs 9. klasi. Tagad viņš mācās Rīgā, 11. klasē – ar novirzienu sabiedriskajās attiecībās. Smejos, ka viņš man ir otrā frontes pusē, bet tas nekas, jo jebkuras papildu zināšanas ir vērtīgas, un programma, pēc kuras viņš mācās, ir ļoti laba.

Lai cik mazpilsētas dzīve būtu jauka, mums gribējās uz Rīgu – braukāšana diendienā nogurdina, un dažādu iespēju galvaspilsētā arī ir daudz vairāk.

Esi daudzus gadus bijusi rakstošā žurnāliste, strādājusi laikrakstos un žurnālos, arī mārketingā, nu jau 2,5 gadus esi TV raidījuma seja. Nav radusies vēlme pēc jauniem izaicinājumiem?

Man ļoti patīk televīzija, un te visu laiku ir jauni izaicinājumi. Te ir tik interesanti – tiešraide, dinamika, ziņas un jaunumi. Salīdzinot ar citiem kolēģiem, mana pieredze ir pavisam neliela. Man vēl ir tik daudz, ko mācīties, prast un apgūt!

Liela nozīme ir arī sadarbībai ar kolēģiem.

Jā, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mums ir ļoti laba komanda «Rīta Panorāmā». Mēs tiešām esam komanda ar lielo burtu. Smejamies par vieniem un tiem pašiem jokiem, ir līdzīgas intereses. Kolēģi man līdzās ir pozitīvi, un ar viņiem ir ļoti patīkami būt kopā arī piecos no rīta. (Smaida.)

Tagad, kad sarunājamies, ir deviņi no rīta, tu ēd putru. Vai nav tā, ka, kopš sāki strādāt «Rīta Panorāmā», bērnam pietrūkst tavas brokastīs gatavotās putras?

Bērnam ir 17 gadi. Viņš ir jau diezgan pieaudzis cilvēks, kas nozīmē, ka pats arī taisa brokastis. Kad ir brīvdienas, piemēram, skolas brīvlaiks, arī man pagatavo. Un, jāatzīst, man tas ļoti patīk!

Starp citu, ēst gatavošana ir viens no maniem hobijiem. Patīk gatavot saldumus, dievinu siera kūkas. Tās dažas reizes gadā, kad izcepu un atvedu kolēģiem, viņi arī ir ļoti priecīgi. Manuprāt, siera kūka provocē laimes hormona izdalīšanos.

Pirms vairākiem gadiem sākām ar dēlu gatavot kopā. Tas bija ap to laiku, kad televīzijā sāka rādīt britu šefpavāra Džeimija Olivera pārraides. Tas ir fantastisks un atraktīvs raidījums. Pateicoties tieši Džeimijam Oliveram un vēl dažiem ēst gatavošanas šoviem, mūsu interese par pavārmākslu kļuva arvien lielāka. Un tā ik pa laikam dēls man sagādā pārsteigumus. Atbraucu mājās no darba, un priekšā kaut kas ļoti garšīgs. Lieliski!

Par to katra mamma priecātos! Esi labi dēlu audzinājusi.

Patiesībā cenšos viņu neaudzināt. Man šķiet, ka brīvība cilvēkā rada vairāk atbildības. Ir normas, ko nepārkāpjam viens pret otru, bet es savam dēlam ļoti uzticos, viņam ir dota diezgan liela brīvība.

Vienai bērnu izaudzināt nav viegli. Tu esi ar stipru raksturu?

Tā var teikt. Protams, sākumā ļoti palīdzēja mana ģimene, bez viņiem nevarētu pabeigt augstskolu un būt tur, kur esmu tagad. Bet es tāda vienmēr esmu bijusi. Kopš mazām dienām biju gana ietiepīga – ja gribēšu, tad izdarīšu. Viss atkarīgs no vēlmes. Mēdz teikt, ka sievietei nevajag būt stiprai... Bet man tā patīk labāk!

Profesiju izvēlējies laikus – jau 9. klasē!

Nezinu, kāpēc, bet atceros pat to klases telpu, kurā sēdēju un prātoju – būšu žurnāliste vai psiholoģe? Izlēmu par labu žurnālistikai, jo domāju, ka tā ir interesantāka. Kad dēls mācījās pamatskolā, viņa audzinātāja, kura arī man savulaik pasniedza stundas, pienāca klāt un iedeva izlasīt vēstuli, ko rakstīju 9. klasē. Vēstule bija jāraksta sev pašai par to, ko darīšu pēc desmit gadiem. Iedomājies, praktiski viss, ko minēju vēstulē, bija piepildījies – ka būšu žurnāliste, strādāšu vienā no Latvijas lielākajām avīzēm, došos komandējumos, intervēšu cilvēkus... Tolaik tieši strādāju laikrakstā, kurā man bija jāraksta par norisēm Valsts prezidenta kancelejā, braucu komandējumos un intervēju dažādus cilvēkus. Viss, kā uzrakstīts. Fantastiski! Varbūt biežāk sev jāraksta vēstules?

Vai tev ģimenē ir paraugs, no kā iedvesmojies?

Mana vecmāmiņa, kura iemācīja dzīvi tvert viegli un priecāties par katru dienu. Viņa piedzima Krievijā, vecākiem esot bēgļu gaitās. Līdz 16 gadiem nodzīvoja un uzauga tur, pēc tam atgriezās Latvijā. Tā gudrība, sirds inteliģence, kas viņai piemita, mani ļoti aizrāva. To nekur nevar iemācīties – vai nu ir, vai nav...

Bērnībā ar viņu daudz laika pavadīji?

Jā, viņa mani izaudzināja, kamēr vecāki strādāja. Arī cienījamā vecumā sirdī un prātā viņa bija tik apbrīnojami jauns cilvēks. Gadiem nav nozīmes, svarīgi, kāda ir cilvēka būtība.

Teici, ka tev patīk ceļot, arī darba uzdevumā bieži dodies ārzemju ceļojumos. Kura ir tā valsts, kurā tu gribētu atgriezties?

Eiropā – Portugāle. Tā ir mana absolūti mīļākā valsts. Esmu tur bijusi vairākkārt. Etiķkoku birzīm piemīt pasakains aromāts, okeāns apbur, valsts dienvidos var atrast pasakainas, klinšu ieskautas pludmales, kurās nav neviena cilvēka. Un fantastiski garšīgi deserti – Belemas krēmkūciņas ir mani absolūtie favorīti.

Skatoties uz tevi, nepateiksi, ka tu ēd daudz kūku.

Ēdu un pēc tam eju staigāt – daudz un ātri! (Smejas.)

Līva Krastiņa, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Rojs Maizītis, no Lindas Krūmiņas personiskā arhīva