"Superbingo" Ligita: agrāk biju pārliecināta, ka 25 gados būšu precējusies daudzbērnu mamma

Manuprāt, varu būt tikai emociju, prieka un veiksmes nesēja, jo man īsti neveicas loterijās. Mums ar draugu ir tradīcija, braucot uz Alūksni, pirkt loterijas biļeti. Pēdējoreiz laimējām piecus eiro, bet tajā pašā dienā kāds cits laimēja piecdesmit tūkstošus. Tā ir laimes spēle! Kad cilvēks, iegūstot jebkādu laimestu, par to izrāda prieku, arī mums, raidījuma vadītājiem, ir iespēja uzņemt šo pozitīvo enerģiju un nodot tālāk. Bet man personīgi visbiežāk uzdotais jautājums ir: vai var kaut ko sarunāt?

Arī tā ir?

Protams, bet neko nevar sarunāt, tā ir laimes spēle.

  Ja neveicas loterijās, visu esi sasniegusi ar smagu darbu?

Šķiet, tā ir. Jāsaka, nepareizas profesijas izvēle mani ieveda pareizajās sliedēs. Kā daudzas meitenes gribēju kļūt par žurnālisti, mans mērķis bija strādāt televīzijā par ziņu moderatori vai darboties aizkadrā. Stājoties augstskolā, žurnālistos paliku aiz strīpas, bet tiku sociologos. Tur satiku savas labākās draudzenes. Kopā pabeidzām gan bakalaura, gan maģistra studijas.

Paralēli studijām, kā jau liela daļa studentu, arī es strādāju, pelnīju iztiku, lai neapgrūtinātu vecākus. Rakstot bakalaura darbu, sapratu, ka gribu augt, aizsūtīju CV uz dažādām televīzijām, cerot, ka paveiksies, jo mani nepameta doma par darbu TV. Un tad man piedāvāja tapt par LTV tirgus pētījumu analītiķi, vēlāk kļuvu par reklāmas projektu vadītāju. Drīz ieguvu arī TV izlozes «Latloto 5 no 35» vadītājas amatu. Paralēli vakara stundās sākās darbs radio «Spin FM». Visus šos darbus ieguvu pati, izrādot interesi un nebaidoties pieņemt jaunus izaicinājumus. Bija periods, kad darba diena beidzās vēlā nakts stundā, bet man vienmēr šķitis, ka jāizmanto iespējas, kas mums tiek dotas. Un jābūt pateicīgiem, ka vispār ir darbs.

Jā! Iepriekšējā TV izlozes «Latloto 5 no 35»  vadītāja atgriezās no bērna kopšanas atvaļinājuma, un man piedāvāja izmēģināt spēkus «Superbingo». Joprojām strādāju arī radio – esmu «Radio SWH Kurzeme» producente un «Radio SWH» jaunā mūzikas raidījuma «Priekšnams» vadītāja. «Priekšnams» ir vieta, kur tiekas gan jauni, gan pieredzējuši mūziķi. Tā ir cīņa par dziesmas iekļūšanu apritē kādā no mūsu raidstacijām.

Man ir tāpat kā vairums mūziķiem – skaistākā dziesma ir klusums. Radio visbiežāk klausos, protams, darbā un automašīnā, bet, mājās atnākot, parasti neslēdzu radio, gribas klusumu, mieru.

Bērnībā savas mīļākās dziesmas rakstīju kasetēs un vienmēr dusmojos, kad radio dīdžeji runāja dziesmu laikā. Toreiz man patika vērtēt dziesmas – prātoju, kura varētu būt hits, bet kura – nē. Tomēr darbs radio šķita nereāls. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi būt par TV ziņu diktori vai žurnālisti. Mamma teica, ka jau bērnībā rādīju uz TV ēku un teicu, ka tur strādāšu.

Runājot par mūziku, viena no grupām, par kuru fanoju no skolas laikiem, ir somu grupa «Him». Patīk arī krievu mūzika. Man vispār patīk tā sauktās pinkšķu jeb raudamās dziesmas ar spēcīgiem vārdiem, emocijām.

Motocikls man ir bērnības sapnis. Ļoti patīk adrenalīns, brīvības sajūta, ar automašīnu to nevar izbaudīt. Kad vecākiem pateicu, ka esmu nobriedusi iegūt motocikla vadītāja apliecību, mamma teica, ka esmu traka, viņa nevarēšot naktīs gulēt, bet es atbildēju: tie ir tavi gēni. Viņa pati jaunībā braukāja ar mopēdu. Pat ziemā! «A» kategoriju nokārtoju pirms nedaudz vairāk kā gada.

Daudz laika esmu pavadījusi draugu kompānijās, kuriem ir motocikli. Viens no labākajiem skolas laika draugiem ir motokrosists. Esmu daudz braukusi ar motorolleriem. Mācoties braukt ar motociklu, visgrūtāk bija izbraukt figūras, bet, tiklīdz uzbraucu uz ceļa, sajutu, ka tā ir mana pasaule. Tagad ir sapnis par savu motociklu. Es pat zinu, kāds tas būs.

Vai šis mērķis ir arī pieskaitāms pie Jaungada apņemšanās?

Man ir vairākas apņemšanās. Dzirdēti dažādi gadījumi, piemēram, kāds tās uzraksta uz lapas, sadedzina, pelnus ieber šampanieša glāzē un izdzer, bet es tā nedaru. Es visas savas apņemšanās, kas vien ienāk prātā, Vecgada vakarā sarakstu uz lapas un turu makā. Tās visu gadu ir ar mani. Un varu teikt, ka vairāk nekā puse piepildās. Jāmēģina piepildīt pat vispārdrošākos sapņus, jo nekad nezini, kā viss var izvērsties.

Kādi vēl tev ir hobiji?

Pusotru gadu eju uz Cross Fit nodarbībām. Tā ir īsta cīņa ar sevi. Katrs no mums var sasniegt daudz, jautājums tikai, cik daudz esam gatavi ieguldīt. Kopš apmeklēju nodarbības, redzu, kā mainās mans ķermenis, cik spēcīga patiesībā esmu. Man patīk, ka šajās nodarbībās ir daudzveidība, nekad nezini, kas tevi sagaida. Tagad Cross Fit  ir mana atkarība, tur arī satiku savu draugu, un tas ir mūsu kopējs hobijs. Tagad mācos slidot un vasarā skrituļot.

Tā ir. Agrāk biju pārliecināta, ka 25 gados būšu precējusies un man būs pulciņš bērnu. Man nekad nav bijis mērķa veidot karjeru un nedomāt par ģimeni, tā vienkārši sanācis. Bet ģimenē man ir divas māsas un dvīņubrālis. Brālim un vecākajai māsai ir bērni un vienai māsasmeitai Elizabetei esmu krustmāmiņa. Es Elizabeti ļoti gaidīju. Jau tad, kad viņa bija māsas vēderā, ar viņu runāju, un no pirmajām dienām mums ir izveidojusies nozīmīga saikne.

Teici, ka tev ir dvīņubrālis, kāda jums ir saikne?

Jau no bērnudārza gadiem esmu par brāli rūpējusies. Esmu par viņu vecāka, un, ja skolā bija kautiņi, līdu pa vidu, aizstāvēju. Kopā arī 12 klases nomācījāmies, bet  būtībā esam atšķirīgi, brālis ir vairāk intraverts, es – ekstraverta.

Sekoju līdzi kanālā «Re:TV» taviem raidījumiem «Pa pēdām», kur kopā ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem devies uz viņu iemīļotākajām vietām Latvijā. Kur tu aizvestu skatītājus, ja būtu raidījums par tevi?

Pirmais, kas nāk prātā, būtu mājas, kur uzaugu, – Ķekavas novada Plakanciemā. Mums ir privātmāja, apkārt lauki, meži. Ar kaimiņu bērniem no rīta līdz vakaram bērnību pavadījām ārā, spēlējām spēles, taisījām štābiņus, meklējām dārgumus mežā, rīkojām piknikusm un nekad nebija garlaicīgi. Dabūju, protams, arī ar dēli pa galvu un iedzinu naglu kājā, bet tas iederas aktīvi pavadītajās bērnu dienās.