Daudzu Latvijas cilvēku ikdiena - alkohols un citas apreibinošas vielas. Narkoloģe: "Inteliģents cilvēks to labi prot maskēt"

Šodien daudzi runā par to, cik svarīgi ir dzīvot apzināti. Jūs to attiecināt arī uz apreibinošo vielu lietošanu.

Jā, jo ikvienam no mums vajadzētu izvērtēt visu, ko darām. Dzīvot saskaņā ar to, ko es vēlos sasniegt, kāds gribētu būt un tad lēnprātīgi pieņemt savus lēmumus, nevis mesties stereotipiskā uzvedībā: ja visi dzer, tad es arī dzeru, ja visi konkrētos produktus ēd, tad es arī tos ēdu, bet padomāt: varbūt tā nav mana izvēle.

Arī svētki, kas nav iedomājami bez alkohola, ir cauri laikiem nākusi tradīcija, kas tikusi nekritiski pieņemta un tiek neapzināti turpināta. Cilvēki bieži neizsver riskus, lēmumus pieņem automātiski, bet pēc tam mokās ar sliktām sajūtām un vainas apziņu. Vēl jāņem vērā arī tas, ka mūsu platuma grādos cilvēkiem noturība pret apreibinošām vielām nav augsta, gana daudziem cilvēkiem laika gaitā veidojas atkarība un šos riskus arī labi paturēt prātā.

Kādi ir brīdinošie signāli katram pašam, lai padomātu: varbūt apreibinošās vielas vispār nav domātas man?

Piesardzīgam pret apreibinošām vielām un azartspēlēm vajadzētu būt katram, kura ģimenē kādam no radiniekiem bijusi jebkāda atkarība. Taču ģenētika nav vienīgā, kas rada lielāku atkarību risku. To rada arī traumatiskas bērnības pieredzes, emocionāli trauksmains augšanas periods.

Jo var būt tā, ka bērna vecāki, piemēram, ir alkoholiķi (tātad bērnam ir ģenētiski noteikta atkarību predispozīcija), taču ja viņš agrīni nonāk atbalstošā, mīlošā vidē, kur apkārtējie viņu izprot un pieņem, šis ģenētiski noteiktais atkarību risks krietni sarūk. Un tas notiek tāpēc, ka bērnam nav nepieciešams jebkādu  diskomfortu kompensēt ar alkoholu – viņš to var izdarīt daudz veselīgākā veidā, piemēram, aprunājoties ar tuvu cilvēku.

Ja nav neviena, kas palīdz tikt galā ar grūtām emocijām, izvēle bieži krīt par labu apreibinošām vielām, jo tās piedāvā iespēju labi sajusties uzreiz. Apreibinošo vielu ražotāju bizness balstās uz tiem cilvēkiem, kas seko impulsam: jūtos slikti, tāpēc meklēju tūlītēju atvieglojumu. Jo, lai katra dzīvē radītu izkoptu labsajūtu, tam ir vajadzīgs laiks un sevis izprašana.

Glāze vīna viesībās taču arī nebūs pretrunā ar izkoptu labsajūtu un veselīgu dzīvesveidu.

Cilvēkus noteikti nevajadzētu baidīt. Ja kopumā cilvēks ar savu dzīvi ir apmierināts, ja viņam ir mērķi un tos viņš spēj sasniegt, ja labi guļ un ar apetīti viņam viss ir kārtībā, viena vai divas glāzes vīna viesībās neko ļaunu nenodarīs. Taču šajā gadījumā cilvēkam nebūs arī problēmu no vīna atteikties, ja, piemēram, nākamajā rītā viņam būs agri jāceļas vai vakarā vēl jāvada auto. Jo tas liecina, ka cilvēks spēj izvērtēt visus par un pret ar lēnu prātu.

Reiz intervēju vienu psihoterapeiti, kura minēja terminu “inteliģentie alkoholiķi”. Viņa sacīja, ka nereti inteleģenti cilvēki, kuri regulāri līdz vēlai naktij sēž vīna studijās un malko dārgus vīnus, nereti ir tie paši, kas nākamajā rītā pa ceļam uz darbu iegriežas eko veikalos pēc svaigi spiestas sulas. Līdzcilvēkiem viņi rāda, ka popularizē veselīgu dzīvesveidu. Var paiet gadi un apkārtējiem pat nerodas aizdomas, ka iedzeršana ir šo cilvēku ikdienas sastāvdaļa.

Alkohola atkarības attīstība ir process. Ja atkarību veidošanās predispozīcija ir liela, divu gadu laikā cilvēks var nodzerties diezgan pamatīgi. Citam tas, protams, var prasīt ilgāku laiku, piemēram, piecus gadus. Taču vienmēr ir vērojamas vienas un tās pašas pazīmes – mainās alkoholisko dzērienu lietošanas biežums un daudzums. Novērojama alkohola lietošana vienatnē. Iedzeršanas dēļ sāk ciest darbs.

Pie atkarībām inteliģento, gudro cilvēku prāts diemžēl nereti nospēlē pašiem par sliktu. Savā ziņā saprasdami, ka kaut kas nav labi, cilvēki mēģina sevi attaisnot un ārēji parādīt, ka viss ir kārtībā, ka viss tiek kontrolēts. Taču, ja vīns ir nepieciešams katru vakaru, tas neliecina, ka kaut kas tiktu kontrolēts. Izvēle pati par sevi stāsta par psiholoģisku atkarību – negribas atteikties, jo ar vīnu ir tik labi. Tai pat laikā blaknes tiek ignorētas. Inteliģents cilvēks to labi prot maskēt. Diemžēl atkarībām ir pakļauti visi sociālie slāņi.

Jāatceras, ka daba cilvēku radīja skaidrā, tātad tai bija mērķis, ka tādam cilvēkam arī jādzīvo. Eksperimenti ar savu apziņu ir riskanta rotaļa, kas dažreiz var izdoties, bet dažreiz arī nē.

Vai taisnība, ka vidē, kur cilvēki nesūdzas par naudas trūkumu, arvien vairāk sāk lietot arī narkotikas?

Jā, diemžēl ir tāda tendence. Materiālo nodrošinātību cilvēki ne vienmēr interpretē  veselīgā veidā. Dažkārt cilvēkiem šķiet: ja esmu daudz ko sasniedzis, tad varu atļauties vairāk – kokaīnu vai ekstra dārgos alkoholiskos dzērienus. Bet cilvēki nodzeras arī ar visdārgākajiem konjakiem.

Arī inteliģenti un ļoti turīgi cilvēki var sevi novest līdz galējībām. Viņiem gan sākotnēji buferis ir lielāks – viņus piesedz ģimenes locekļi, darbinieki. Bet atkarīgais ar to manipulē – esmu sapelnījis tik daudz, tagad jums jāpalīdz man. Un tā šis process ilgst tik ilgi, kamēr pamatīgi sašķobās finanses. Taču, lai no kāda sociālā slāņa cilvēks nāktu, var droši teikt: cilvēki, kas regulāri lieto apreibinošas vielas  un tādēļ kļūst atkarīgi, ir nelaimīgi cilvēki.

Regulāra apreibinošo vielu lietošana rāda, ka cilvēks nejūtas piepildīts, nejūtas labi. Tam, kurš ir komfortā ar sevi, to nevajag. Jo kāpēc savus ķermeņa resursus tērēt mēsliem?

Par pieaugušiem cilvēkiem mēs varētu teikt, ka tā ir viņu atbildība, bet kā no atkarībām pasargāt savus bērnus?

Ir viena, manuprāt, ļoti nevēlama tendence, par kuru dzirdu gana bieži. Lielākoties pusaudži ap 14, 15 gadu vecumu pirmo alkohola malku norij ģimenes lokā. Vecāki parasti to pamato, ka šādi bērns alkoholu pamēģina drošā vidē. Bet ko tas īsti nozīmē? Es ne tikai kā narkoloģe, bet arī kā mamma uz to skatos šādi: drošā vidē vecāki savam bērnam paver durvis uz bezdibeni. Bet tas taču pilnīgi nesaskan ar to, ko mēs savam bērnam novēlam!

Vecāku viedoklis, dzīvesstils, uzskati, principi ir pirmais, ar ko bērns savā dzīvē sastopas. Un kamēr viņš nav sasniedzis pilngadību, vecāki ir tie, kas nosaka viņa dzīves veselīgo rāmi.

Kad viņš pieaugs, viņš varbūt mums nepiekritīs un rīkosies savādāk, bet tad tā jau būs viņa paša atbildība. Bet kamēr bērns nav pilngadīgs, mēs esam par viņu atbildīgi. Ja bērns dzīvo vecāku radītā bohēmā, viņš apjūk, viņa izvēles kļūst trauksmainas, viņš nezina, ko darīt, jo sanāk, ka arī vecāki to nezina. Un te jau parādās psiholoģiska predispozīcija atkarību attīstībai.

Ja vecāki paši ikdienā lieto alkoholu un to ļauj pagaršot arī bērnam, viņi nodod vēstījumu – alkohols ir labs. Jā, alkohols rada dažus pozitīvus efektus, bet cena par to nereti ir vesela kaudze ar problēmām.

Diemžēl arī apreibinošo vielu piedāvājums ir uzmācīgs – veikalos blakus zobu birstei un tualetes papīram stāv alkohola pudeles. Ko mazs bērns no tā secina? Tātad tā ir parasta sadzīves prece. Tieši normalizēšana ir sliktākais, kas notiek ar apreibinošām vielām. Un ražotāji jau par tām vienmēr stāstīs, ka tas nav nekas slikts. Tikai paši biznesa turētāji ne smēķē, ne azartspēles spēlē, ne narkotikas lieto…

Bet bērni un jaunieši no apreibinošām vielām jācenšas pasargāt pēc iespējas ilgāk. Līdz 18 gadiem alkohols ir aizliegts tāpēc, ka šai laikā bērns attīstās. Manuprāt, 18 gadi ir galēji agrīns laiks alkohola lietošanas uzsākšanai, jo cilvēks kā personība nobriest daudz vēlāk – ap 23 gadu vecumu.

Kāpēc ir tik svarīgi alkoholu sākt lietot pēc iespējas vēlākos gados?

Jo tā ir ķīmiska iejaukšanās, kas neatbilst cilvēka fizioloģiskajiem procesiem, tā izjauc dabisko attīstību. Katrai psihoaktīvajai vielai, tai skaitā arī alkoholam, ir sava iedarbība. Alkohols ir dramatisks ķīmisks elements, jo var iekļauties jebkurā ķermeņa šūnā – tas var radīt kaitējumu it visur.

Organismā mums katram ir enzīmi, kas palīdz šīs vielas noārdīt, tomēr, ja alkohols tiek lietots par daudz un bieži, un ļoti agrīni, smalkākās sistēmas cieš. Pirmā cieš atmiņa, izpratne, spēja koncentrēties, spēja vadīt savus impulsus – visi šie procesi, kas ir tik ļoti svarīgi arī mācību procesā, sāk nojukt. Smadzenēm svarīgi ir izdzīvot. Primāri tās rūpējas par to, lai tiktu saglabāta konstanta ķermeņa darbība. Tāpēc brīžos, kad smadzenēm jācīnās ar ķīmisko vielu nelabvēlīgo ietekmi, tādas ekstras, kā jaunas atmiņas formēšana vai jaunu gudrību izpratne, tiek atstātas novārtā.  

Piemēram, marihuāna, kas tik populāra jauniešu vidū, primāri iznīcina tieši smadzeņu šūnas.

Domāju, ka daudzi jaunieši iebildīs: es jau tikai reizi mēnesī to uzpīpēju, kas tur liels!

Diemžēl “zālītes” sastāvs integrējas smadzeņu šūnās un tās darbību ietekmē ilgstoši. Zālīte maina izziņas prasmes, izpratni, atmiņu. Jaunie zālītes pīpētāji pēc laika paši to pamana un saka: ja salīdzina, mana atmiņa tiešām kļuvusi sliktāka. Jo apstājas sinapšu veidošanas process, smadzeņu šūnas ir kā appīpējušās – tām viss ir vienalga. Normāli smadzenes ir radītas tā, lai tās gribētu izzināt, vērtēt, analizēt. “Zālīte” to visu bloķē. Viena “zālītes” pīpēšanas reize smadzeņu darbību var ietekmēt visu turpmāko mēnesi. Ja pīpē vairākkārt – organismā tā var atrasties līdz pat trim mēnešiem. Ja pīpē reizi mēnesī un biežāk – šo vielu klātbūtne smadzenes tā arī nepamet. Un šeit jāpiebilst – pats jau var nesmēķēt. Pasīvā “zāles” smēķēšana arī nodara lielu kaitējumu smadzenēm.

Joprojām daudzi uzskata, ka “zālīte” nerada atkarību.

Rada atkarību! Vispirms tā rada psiholoģisko atkarību. Bet fizisko atkarību, ja smēķēšana bijusi regulāra. To izjūt ar fiziskās veselības pasliktināšanos brīdī, kad zālīte nav pieejama. Tad parādās sirdsritma traucējumi, spiediena svārstības, apetītes un miega traucējumi, depresīvs noskaņojums.

Jo agrīnākā vecumā kāds sāk lietot apreibinošas vielas, jo ātrāk veidojas atkarība. Bet tas vien, ka bērni un jaunieši šīs vielas lieto, liecina, ka viņiem kaut kas ļoti trūkst psihoemocionālais komforts. Jo tā vispār nav bērnam un jaunietim raksturīga nepieciešamība. Bērnībai un jaunībai taču vajadzētu būt pārpilnai ar visu ko tik interesantu un jauku, ka cilvēkam nemaz nevajadzētu rasties vajadzībai sevi no realitātes atslēgt. Ja bērns grib lietot alkoholu vai smēķēt, tātad viņš dzīvo diskomfortā, ko viņš cenšas nomākt.

Diemžēl, ja apreibinošās vielas tiek lietotas regulāri, cilvēka personības attīstība un nobriešana apstājas. Ja apreibinošo vielu lietošanas periods ir bijis no 14 līdz 23 gadiem, gandrīz tikpat ilgs laiks būs nepieciešams skaidrā, lai ļautu personībai nobriest.

Tātad tikai 34 gados cilvēks būs sasniedzis to izaugsmes līmeni, ko normāli viņš būtu piedzīvojis 23 gadu vecumā. Diemžēl jo jaunāks ir cilvēks, jo dramatiskāk atkarība izpaužas un jo grūtāk ar to tikt galā.

Bet ko mēs – vecāki vēl varam darīt, lai savus bērnus nepagrūstu atkarību virzienā?

Ārkārtīgi svarīgs ir emocionālais komforts. Vecākiem ar mieru vajadzētu izsvērt visas bērnudārzos un skolās pret bērniem izvirzītās prasības. Man tiešām ir žēl mūsdienu bērnu un jauniešu – uz viņu pleciem ir tik daudz informācijas, tik daudz prasību. Šodien ir grūti būt jaunietim. Taču vecāki ir tie, kas varētu palīdzēt prasības normalizēt – palīdzēt bērnam saprast prioritātes un ļaut viņam kaut ko arī nevarēt.

Es joprojām nesaprotu, kāpēc bērniem ir jāpilda mājas darbi? Mēs – pieaugušie taču nenākam mājās no darba, lai turpinātu strādāt. Ja kāds tā dara, tad rodas jautājums: kāpēc? Tā tam nevajadzētu būt, jo mēs strādājam darba laikā, bet vakari ir laiks, ko veltīt ģimenei. Mūsdienu bērni un jaunieši tiek mācīti, ka nekad nav labi. Ir jāceļas sešos no rīta uz skolu, tad jāskrien uz pulciņiem, bet vēlu vakarā jāpilda mājasdarbi. Kad bērnam un jaunietim ir laiks, ko pavadīt kopā ar ģimeni?

Tāpēc vēlos uzsvērt – ļoti svarīga ir vecāku pozīcija, kas rāda: tu drīksti kaut ko neizdarīt un nepaspēt. Bērna vajadzību izpratne, viņa emociju pieņemšana, uzklausīšana, respektīvi, mīlestība tās visīstākajā nozīmē, ir labākā profilakse pret atkarību izraisošo vielu pamēģināšanu. Ir svarīgi, lai bērns vai jaunietis, kurš jūtas slikti, var pārnākt mājās un pie vecākiem gūt mieru: izrunāties, paraudāt vai vienkārši ielīst mīļam cilvēkam azotē.

Jo stabilāks būs šis emocionālais pamats, jo vieglāk cilvēkam visas dzīves laikā būs atgūties no grūtām situācijām. Ja cilvēkā ir nemīlēts, nobijies bērns, viņam pieaugot apkārt viss var būt zeltā, bet tas būs farss: iekšēji viņš tāpat jutīsies nelaimīgs.

Visiem jūsu klientiem, kas cīnās ar kādu no atkarībām, vienojošais ir iekšējs diskomforts?

Jā, un tie iemesli ne vienmēr pašam cilvēkam ir redzami, jo bieži nāk no agrīnas bērnības. Cilvēki ir pieraduši ar to dzīvot, noslēpjot, hiperkompensējot, piemēram, strādājot, lai gūtu maksimālu rezultātu. Un izdeg. Kādā mirklī cilvēks salūst vai kļūst par kluso dzērāju, kurš darbā visu var, bet vakaros viņam vajag iedzert, lai gūtu mieru. Tas ko es parasti saku – nevajag vienmēr visu darīt uz izcili, arī labi der! Jo pārdegot cilvēki nonāk strupceļā, kad apreibinošā viela vairs ir vienīgais, kas palīdz atslābt.

Reti kurā darbā darbinieki saņem novērtējumu, uzslavas. Ārējo apbalvojumu ir maz, tāpēc labi, ja novērtējums nāk no paša cilvēka, ja mēs katrs pats spējam sevi paslavēt par padarīto. Un ar vēsu prātu pieiet tam, ja šoreiz kaut kas nesanāca. Tas taču nav nekas traks! Šodien nesanāca, bet rīt sanāks. Un šādu pieeju dzīvei ir ļoti svarīgi mācīt arī bērniem.