Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Arī lauku cilvēki, kas pieraduši pie rāma plašuma, pilsētā pārgurst, un itin drīz vienīgais, ko viņi vēlas, ir tikt projām. Cilvēkam ar paaugstinātu jūtību lielveikalā var uznākt panikas lēkme, neizskaidrojamas bailes, sirdsklauves. Lielveikali vispār ir īpašas vietas, kur pārklājas vairāki psihi ietekmējoši faktori – plašums, nespēja orientēties un spilgtā gaisma.
Šis piesātinājums iedarbojas uz jutekļiem, cilvēkam zūd orientācija telpā un rodas trauksmes sajūta. Cilvēks šajā plašumā un pūlī it kā pazaudē sevi, uz viņu no visām pusēm turklāt vēl spiež gaisma un skaņas. Bet lielveikals ar savu īpatnējo dzīvi – ritmu un troksni, cilvēku pievēršanos savām vajadzībām, atvērtību un vienlaikus noslēgtību – daudziem ļoti patīk. Es zinu cilvēkus, kas iet uz lielveikalu meditēt.
Fonā ir īpatnējs tehnikas, sarunu, mūzikas skaņu sajaukums, viņi apsēžas uz kāda soliņa, zinot, ka neviens viņiem nepievērsīs uzmanību, un vēro garām ejošos cilvēkus. Viņi it kā ienirst dzīves mutulī, vienlaikus paliekot malā. Tā cilvēki brīnišķīgi relaksējas, jo neatrodas pilnīgā vientulībā, kas arī var būt satraucoša, un tajā pašā laikā ne ar vienu nav jāsarunājas. Var vienkārši noraudzīties uz garām plūstošo pasauli,” stāsta Dace Rolava.
