Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Pavērojiet cilvēkus! Viens slāj pa ielas vidu, deguns gaisā, solis drošs un plats, rokas pa gaisu. Viņš ar savu būtību un personiskās esības apziņu piepilda visu ielu. Viņš ir pasaules naba, radības kronis! Otrs, ierāvis galvu plecos, tek pa ietves malu sīkiem, taisniem solīšiem, ar abām rokām pieķēries pie somas siksnas, it kā viņam vajadzētu kaut kur pieturēties, lai nenoveltos no zemes virsas. Viņš negrib, lai viņu pamana, negrib nevienu traucēt ar savu esību. Viņš ir pārpratums, sīka dabas kļūda.
Attālums, kādu cilvēki izvēlas komunikācijai, daudz ko pavēsta par viņu attiecībām. Vai jums ir gadījies vērot anekdotisku scēnu, kā viens sarunas biedrs aizvien uzmācīgāk tuvojas otram, bet tas kāpjas atpakaļ, līdz tiek iespiests stūrī? Tiek uzskatīts, ka intīmā telpa ir 47–50 centimetri vai, vienkāršāk sakot, izstieptas rokas attālumā.
