Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Parasti ar personisko telpu mēs saprotam komunikācijas distanci vai fizisko telpu, kuras iekšienē notiekošo cilvēks attiecina uz sevi un cenšas regulēt. Personisko telpu iedala intīmajā, personiskajā, sociālajā un publiskajā zonā. Jauno psiholoģiju centra vadītāja Dace Rolava jau vairākus gadus personisko telpu pēta gan sabiedriskās vietās, gan jaunizveidotos birojos, gan mājokļos. Viņa atklāj, ka ar personiskās telpas pētījumiem patlaban īpaši aizrāvušies angļi, kam tas jau pārvērties par modes lietu. Personisko telpu viņi definē kā vides, telpas un vietas piesātinājumu.
Piesātinājums var būt globāls, piemēram, vietās, kur vienkopus ir ļoti daudz iedzīvotāju, tas ir, Ķīnā, Indijā, un var būt arī apbūves piesātinājums, piemēram, blīvie komerciālie rajoni ar debesskrāpjiem.
Tiek pētīts vietas, organizācijas, ģimenes un – vēl šaurāk – gultas piesātinājums. Ja pāris katru dienu ir cieši kopā, blakus iemieg un blakus mostas, gultas piesātinājums veicina problēmas. Risinājums ir vienkāršs – vienam jābrauc komandējumā, uz laukiem vai kaut kur citur un jāatgriežas, kad piesātinājums ir izkliedēts. Daudzi taču būs piedzīvojuši, ka pēc ilgākas prombūtnes atkal atplaukst mīlestība.
